Protesti Habarovskā atklāj plūstošās smiltis, kurās stāv režīma dzelzsbetons
Čekisti ir nepārspējami taktiķi un bezcerīgi stratēģi. Apsēsti ar varas spēlēm un kārtības iecementēšanu, viņi nespēj saprast, ka dzīves augstākais likums ir nemitīga pārmaiņu plūsma. Var censties to vadīt, var pagūt tai pielāgoties, bet nav iespējams to novērst. Jo biezāks būs pār dzīves upi mestais dambis, jo smagāks būs satricinājums, kad tas tiks aizskalots prom.
1. jūlijā noslēdzās detalizēti režisētā teātra izrāde ar nosaukumu «Konstitucionālais referendums», kas ļauj prezidentam Putinam palikt amatā līdz 2036. gadam, kad viņam būs 83.
Taču tikai nedaudz vairāk par nedēļu pēc rezultāta pasludināšanas šajā simtprocentīgi prognozējamajā referendumā Krievijas austrumos uzšvirkstēja protesti, kuri liek domāt, ka valdnieka tālākais ceļš var izrādīties tikpat dangains kā šoseja no Maskavas uz vairāk nekā 6000 kilometrus attālo Habarovsku.
Putins 2000. gadā kļuva par prezidentu, solīdams iedibināt «kārtību» pēc pusratā palikušajiem centieniem Krieviju pārveidot par demokrātisku valsti ar tirgus ekonomiku. Tomēr «kārtība» Putina izpratnē nav ne taisnīgums, ne likuma vara, ne brīvas attīstības iespējas Krievijas pilsoņiem. Tā ir jaunas čekistu — tā saukto «siloviku» — oligarhijas radīšana, kura neko citu neprot, kā vien vairot savu bagātību, atņemot to citiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.