Citādie kartupeļi un cūkgaļa

Lai gan latviešu virtuve neizceļas ar produktu daudzveidību vai unikalitāti, to pagatavošanu esam izkopuši līdz meistarības līmenim, uzskata ekvadorietis Ēriks

Ēriks Pastors ieradās Latvijā, lai studētu inovācijas un uzņēmējdarbību Rīgas Tehniskās universitātes maģistrantūrā. Pirms tam daudz ceļoja. Pat pārdeva visu savu iedzīvi un uzņēmumu Ekvadorā, lai varētu to darīt vēl vairāk. Taču nekur neuzturējās ilgāk par trim mēnešiem. Līdz nolēma, ka ārzemēs varētu arī mācīties. Par labu Rīgai nosliecies interesantās studiju programmas dēļ un paklausot kādas draudzenes ieteikumam — viņas senči savulaik dzīvojuši Jelgavā. 

Pirmais iespaids par latviešu virtuvi bija lakonisks. Ēdiens ir sātīgs un trekns. Cūkgaļa, kartupeļi un graudaugi. Pie svaigu augļu un jūras velšu klāsta pieradušam dienvidamerikānim tas nešķita īpaši vilinoši. Turklāt latviešu ēdienos ekvadorietis viegli sazīmēja lielāku kultūru ietekmi. Viņam, tāpat kā latviešiem, grūti novilkt skaidru līniju, kur beidzas vācu, poļu vai krievu virtuve un sākas īsteni latviskā. Tomēr, vairāk nekā gadu dzīvojot Vecrīgā, Ēriks daudzās ēstuvēs atradis garšīgas lietas. 

Cūkgaļa, biezpiens, rupjmaize, svaigi kūpinātas zivis — Ēriks nosauc dažas no lietām, ko Latvijā var izbaudīt. Īpaši viņu ieintriģējis biezpiens, kas pēc dažādā pielietojuma nedaudz līdzinās Dienvidamerikā populārajiem svaigajiem sieriem. «Un tā rozā zupa,» smejas Ēriks. Aukstā biešu zupa gan neesot viņa mīļākā, bet tādu tiešām neesot sanācis ēst nekur citur. Interesanti šķiet arī tas, cik plašs ir rabarberu pielietojums latviešu virtuvē. 

Latvijā Ēriks ne tikai iepazinis vietējo restorānu piedāvājumu, bet arī pats sācis vairāk darboties virtuvē. «Esmu lēnais gatavotājs,» viņš atzīst. Pēc piecu minūšu receptēm gatavot nav interesanti, tad labāk pasūtīt ēdienu uz mājām. Ja gatavo, tad vairākus ēdienus un vairākas stundas.