Jaunieši no studijas Banga stāsta, kāpēc aizrāvušies ar folkloru. Un vēl viņi zina, kā pa īstam nosvinēt Jāņus
Koši, enerģiski un līksmi jauniešu folkloras studijas Banga dalībnieki noskrien pa kultūras un tautas mākslas centra Ritums kāpnēm. Ierastā ielīgošanas pasākuma vietā šogad koncertu filmē un tas būs skatāms virtuāli. Bariņš sastājas aplī, lai zaļajā mauriņā uzņemtu kopbildi. Saitītē skraida trusis, spīd vakara saule, uz filmēšanos viena pēc otras turpina nākt citas folkloras kopas. Bangas dalībnieki nav uz mutes krituši un apdziedot par kavēšanos pavelk uz zoba gan Vilkačus, gan Skandiniekus.
Laika sarunai nav daudz — pa ceļam uz koncertu Ogrē jaunajiem folkloristiem vēl jāpaspēj nopeldēties. Jauniešu balsis skan skaļi un aizrautīgi, viņu pēc seno baltu un lībiešu paraugiem darinātie tērpi ir krāšņi un bagātīgi. «Gandrīz visi grupas dalībnieki ir folkloras praktiķu bērni. Mūsu vecāki savulaik apguva zināšanas no grāmatām, tās kalpoja kā protests pret sistēmu. Šī pieredze mūs nenoliedzami ir veidojusi, un mēs pie folkloras esam atgriezušies. Taču tradīcijas pieņemam ne kā vispārīgas un pašsaprotamas, bet tās analizējam un pārvērtējam. Mītiskajā pasaules uzskatā esam atraduši kaut ko laikmetīgu, neizsīkstošu filozofiju, un ar to arī strādājam,» stāsta Ilga Vālodze Ābele. Viņa ir Bangas procesu virzītāja, taču nelabprāt sauc sevi par vadītāju. Grupā valda demokrātija, un visu viedokļi un līdzdalība ir vienlīdz svarīgi.
Banga ir viņas un māsas Paulas projekts: «Visu mūžu nodarbojos ar folkloru. Uz kādu brīdi distancējos, bet tad atkal sapratu, ka man tas ir svarīgi,» stāsta Ilga. Viņa šobrīd Latvijas Universitātes folkloristikas programmā gatavojas aizstāvēt maģistra darbu par folkloras pieredzes pārmantošanu. Ilga uzsver — mēs bieži vien tradīcijas pārņemam tikai tāpēc, ka tā ir ierasts darīt, taču Bangā svarīgas ir diskusijas par to jēgu. Sarunas īpaši raisījušās pandēmijas laikā tiešsaistē, kad klātienes mēģinājumi bija liegti.
Pret seno mantojumu jaunieši izturas ar pietāti un piesardzību. «Jā, mums ir grezni tērpi, bet bieži vien tik un tā rodas jautājums — ko vilkt mugurā? Nevar ģērbt dzelzs laikmeta tērpus, ņemt rokās akordeonu un dziedāt ziņģes,» piemēru min Ilga. Tomēr uz pūrismu viņi netiecas un labprāt savā programmā iekļauj arī citu tautu folkloru. «Nevaram izlikties, ka tikai latviskā ir tā īstā,» Ilga aicina septembrī apmeklēt ebreju tautas mūzikai veltītus koncertus Žaņa Lipkes muzejā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.