Cilvēks uz kalnu pārejas • IR.lv

Cilvēks uz kalnu pārejas

2
«Tā dakteru būšana mūsu sabiedrībā ir svarīga ne tikai Covid-19 dēļ. Tas nav tikai paldies dakterim, kurš nostājas pozīcijā, kur visvairāk aizstāv sabiedrību. Plašākā kontekstā tā ir mūžīga tēma — par cilvēku, kas spēj viens apstāties uz kalnu pārejas, lai ļautu citiem aizbēgt no ienaidnieka,» saka mākslinieks Aigars Bikše. Foto — Edmunds Brencis
Edīte Tišheizere

Tēlnieka Aigara Bikšes vides skulptūra Mediķi pasaulei ir sociālās solidaritātes akts savienojumā ar kritisko domāšanu

Viņa stāv, masku nenovilkusi, kājām stingri pret zemi atspērusies, iegrimusi sevī. Acis ciet, bet seja pavērsta pret sauli — lai uzņemtu tās spēku vai izkustu tās staros. Tāda ir sešmetrīgā vides skulptūra Mediķi pasaulei, ko otrdien, 16. jūnijā, atklāja Nacionālā Mākslas muzeja priekšā. 

Tēlnieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Aigara Bikšes košā personība palaikam izsaukusi viļņošanos, tāpat kā viņa darbi — vienmēr ārpus ikdienas loģikas un domāšanas, ironiski un laikmetīgi. Melnā tautumeita — atsaukšanās uz nācijas saknēm, kas aizstīgojušas neparedzami tālu, bet tāpat dziļumā spēj būt latviskas. Vai vides objekts — zeltainais piemineklis gudrajai pensionārei, kas stāv, roku lūdzot pastiepusi. Vai divi Raiņi — lielais un maziņais, kuri ziņkāri lūkojas apkārt, piesēduši pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Paradoksālā kārtā viņš sintezē savos darbos šķietami nesavienojamo — skulptūru kā mākslu, kas vērsta uz mūžību, un asu konkrēta brīža aktualitāti. 

«Cilvēks, protams, domā par mūžību, bet tā var būt dažāda garuma,» mākslinieks smejas, uzrunāts Zoom sarunā. «Arī senie romieši taisīja skulptūras, atsaukdamies uz sava laika aktualitātēm, tikai pēc tūkstoš gadiem mēs tās vairs nevaram nolasīt, toties redzam to, kas ir pārlaicīgs un mūžīgs.» 

Tieši tāpat viņš negrib piekrist, ka ironija būtu viņa darbu galvenā noskaņa. «Ironija reizē ir sāpīga — kā manā zelta pensionārē. Neviens mākslinieks vēl nav uztaisījis darbu, kurš būtu uztverts tieši tā, kā viņš domājis. Taču tā nav ironija kā apsmiešana, bet sekas dažādu lietu apšaubīšanai, sekas tam procesam, ko sauc par kritisko domāšanu. Esmu cilvēks, kas grib nopietni runāt par svarīgām lietām, bet tā apšaubīšana aizvelk uz to, ka citi to uztver kā ironiju.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu