Trīs entuziasti stāsta, kāpēc, pastaigājoties mežā, salasa citu atstātos atkritumus. Kāpēc cilvēki tā dara? Viņi nesaprot
Foto no personīgā arhīva
Marta Krivade, iniciatīvas Nav jau grūti aizsācēja
Pirms trim gadiem, pastaigājoties pa mežu Siguldas pusē, Marta nodomāja: interesanti, kamēr vieniem ir ieaudzināts atkritumus zemē nemest, citiem tas ir gluži kā reflekss. Taču viņa nenosoda — acīmredzot mēslotāji nav auguši vidē, kur varētu to iemācīties. Saprazdama, ka pieaugušus cilvēkus pāraudzināt nevar, Marta prātoja, ko varētu darīt. Tā sociālajos tīklos radās iniciatīva Nav jau grūti, kas mudina cilvēkus, pastaigājoties mežā, ogojot vai sēņojot, pacelt arī sūnās vai pie taciņas nosviestos gružus. Skaidrības labad jāmin, ka tagad Facebook atrodamas divas lapas ar šādu nosaukumu, tomēr pirmo radīja Marta.
Viņa atzīst, ka pašai nepatīk piespiesties. Vilkt no meža milzu atkritumu maisus — to viņa ikdienā nedarītu. Jādara tas, kas nelauž kaulus, un tāpēc par vadmotīvu izvēlēts sauklis «nav jau grūti». Šis teiciens kļuvis par latviešu slengu — sak, ai, labi, izdarīšu, man jau nav grūti! Marta ir komunikācijas speciāliste un zina, kā panākt, lai lapa sociālajos tīklos kļūtu populāra, taču apzināti izvēlējusies to nedarīt. Viņa vēlas koncentrēties uz svarīgāko — grib, lai Nav jau grūti kļūst par dzīvesveida sastāvdaļu, nevis akciju vai ārēju pamudinātāju. Tomēr cilvēki feisbuka lapā ir laipni aicināti dalīties ar saviem labajiem darbiem, tā iedvesmojot citus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.