Jāni Ezerlīci laivošanas azarts pārņēma pirms desmit gadiem, kad kādu dienu upē viņš bija augšpēdus — ar galvu zem ūdens
Kādā dzīves posmā, kad, tēlaini izsakoties, biju mazliet zaudējis fokusu, kādai labvēlīgi noskaņotai un humoru cienošai galvai ienāca prātā ģeniāla doma — iesēdināt mani straujūdens kajakā, lai pavasara palos nolaistos pa Amatu. Pirms tam nebiju īpaši laivojis, laikam tāpēc apātiski piekritu, jo nezināju, kas mani sagaida.
Uzreiz aiz pirmā upes līkuma attapos augšpēdus, t. i., zem ūdens otrādi apgāztā laivā. Ar spējiem rāvieniem mēģināju izrauties, taču kaut kas mani turēja un nelaida ārā. Tos dažus mirkļus, caur rūsgano upes ūdeni vērdamies gaišajās debesīs, es drudžaini, lai neteiktu paniski, apsvēru savu situāciju, līdz beidzot atausa, ka esmu piemirsis atkabināt no laivas savu brunci (sauktu arī par munci vai priekšautu). Atviegloti vilkdams plaušās gaisu, virs ūdens uzniru jau kā cits cilvēks — saniknots un fokusēts. Visu pārējo braucienu pavadīju, ellišķīgi kārpīdamies ar airi, mēģinot savaldīt savu braucamrīku upes vērpetēs, līkumojot starp akmeņiem un iekritušiem kokiem. Lai arī ledainajā ūdenī dabūju nopeldēties vēl dažas reizes, upe mani bija pamodinājusi, un tur vairs nekas nebija grozāms.
Tas bija pirms 10 gadiem. Kopš tā laika esmu krustām šķērsām izbraukājis daudzas Latvijas upes un ezerus, ar labiem panākumiem piedalījies airēšanas maratonos (Gauja XXL, Salacas Mauciens, Gaujas Bāziens). Laivošana ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
Kas ir aiz tā līkuma?
Dažas lietas mani nebeidz pārsteigt. Piemēram, katru vasaru no jauna izbrīnos, ka Latvijā dzīvo ķirzakas. Tāpat, katru reizi pienākot pie upes mežā, kur visa pārējā daba savu dzīvi vada statiski un lēni, es pārsteigts konstatēju, ka eksistē kaut kas tik dzīvs, kustīgs un mainīgs kā tekošs ūdens.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.