Ar mežu kā ar bērniem • IR.lv

Ar mežu kā ar bērniem

Kaspars Riže. Foto — Lauris Aizupietis
Mārtiņš Galenieks

Pirms 40 gadiem mežzinim bija jāmāk profesionāli dzert šņabi. 90. gados pār galvu spindza lodes un varēja nākties arī pašam šaut. Šodien mežziņa darbu atvieglo droni. Kaspars Riže to visu ir piedzīvojis, bet mežu iemācījies lasīt kā grāmatu

Kaspara bārdainais zods saslejas augšup, un acis uzmanīgi pārskrien priedes slaidajam stumbram: «Pag, šis ir neparasti! Tik daudz piepju! Paskat, kā tās aug vienā līnijā. Tur būs šķēlis zibens. Redzi švīku?» 

Es redzu. Ar zināmu piepūli, bet, ja parāda ar pirkstu, tad pamazām sāku saskatīt. Viena, divas, trīs… Elektrības cirstā rēta no koka galotnes līdz saknei ar laiku aizvilkusies, sadzijusi, jau tikpat kā nemanāma, bet parazītiskās sēnes, kas, izmantojot priedes vājuma brīdi, to apsēdušas, vairs negrasās atstāties.

Pāris metrus pa labi kāda kara laika bumbas izrauta bedre iztapsēta ar izbalējušu pūku kārtu. Kas tas? «Es domāju, tas bijis lūsis, kurš te apēdis, iespējams, stirnu,» īpaši nedomājot, atbild sirmais mežinieks. «Lūši tā dara — nomedī, noslēpj, piemēram, sniegā, lai nākamajā dienā atkal nāktu ēst. Tā viņus viegli var dabūt rokā, lai pašus nomedītu. Jāsagaida tikai, kad šis atkal nāks mieloties ar savu medījumu.»

Kaspars mežā vai ar mežsaimniecību saistītos vadošos amatos ir nostrādājis 40 gadus. Pērnruden aizgājis pensijā. Esam ieradušies Kaspara Rižes savulaik pārraudzītā mežniecībā netālu no Skaistkalnes Vecumnieku novadā, lai paskatītos uz mežu ar viņa acīm. Esam varbūt pārdesmit metru atgājuši no stigas, un es kā apburts vēroju, cik daudzveidīga ir informācija, ko viņš uzreiz pamana apkārtnē. Es kā pilsētnieks tur redzu vienkārši daudz koku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu