Divdesmit astotā • IR.lv

Divdesmit astotā

1
Pēc sirds transplantācijas atgriežoties mājās, Rasma sākumā tikai pa logu vēroja, kā pumpurus sāk vērt pašas pārstādītā ābele. Pēc nepilna mēneša jau ravēja dobes dārzā. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe

Rasmai Nicmanei jaunu dzīvi deva transplantētā 37 gadus vecā vīrieša sirds, ko dāsni atvēlēja viņa tuvinieki. «Rasma, dabūsi jauna puiša sirdi, būsi traka un nevaldāma!» Atlabusī rancēniete priecājas mēnesi pēc izrakstīšanas no Stradiņa slimnīcas

Gatves — deviņas vienādas, labi uzturētas bijušā sovhoza daudzdzīvokļu mājas, vārdu ieguvušas piegulošās Rankas muižas koku gatves dēļ. «Man Rankā patīk, esmu te dzimusi. Kur tagad ir atjaunotā muižas kapela, kādreiz bija dzemdību nodaļa, tur es pirmoreiz iekliedzos,» sēžot uz soliņa pie vienas no divstāvenēm, stāsta Rasma Nicmane (64). Ziedošu apstādījumu ielokā runājamies maskās. Rankas siera uzkodām blakus nolikta dezinfekcijas šķidruma pudele. Palaikam apjautājos, vai Rasmai virs vējjakas nevajag uzmest kādu seģeni, jo sieviete nodreb. Auksti neesot. «Zāļu blaknes. Dakteri teica, ka drebulis beigsies pēc pusgada, kad beigsim lietot vienas no zālēm.»

12. aprīlī rancēniete Rīgā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, piedzīvoja sirds transplantācijas operāciju. Atgriežoties mājās 15. maijā, sākumā tikai pa logu vēroja, kā pumpurus sāk vērt pašas pārstādītā ābele. Pēc nepilna mēneša jau ravēja dobes dārzā. Tagad pa muižas liepu un ozolu gatvi katru dienu nostaigā arvien lielāku attālumu. 

Pirms operācijas, strauji mainoties gaisa spiedienam, Rasma spēja tikai gulēt. Beidzot var priecāties arī par negaisa mākoņiem, kas zemei atnesīs valgumu. «Sirds tik klusiņām strādā, ir tik delikāta! Mana iepriekšējā sirsniņa klukstēja kā tāda nabaga vistiņa,» viņa skumji pasmaida. «Likās, ka kaklā sitas, reizēm bija tik nomocījusies.» 

Rancēniete priecājas par katru dienu. Sajūsmināti stāsta, ka jūlijā varēs pāris nedēļas padzīvot pie jūras, rehabilitācijas centrā Vaivari. «Nekad mūžā neesmu bijusi sanatorijā, arī pa slimnīcām līdz 60 gadu vecumam nebiju dzīvojusi. Tikai tās atsevišķās reizes, kad bērni nāca pasaulē. Lauku cilvēks, visu laiku kustībā. Lopi, siens, zāles nastas…»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu