Zvannieku māju izveidotājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis pandēmiju uzskata par iespēju satricināt iesīkstējušās struktūras
Pēdējie trīs mēneši, kopš Latviju skārusi koronavīrusa pandēmija, luterāņu mācītājam Jurim Cālītim bijuši darbiem pilni — kopā ar Zvannieku saimi, vairāk nekā 20 bērniem, viņš iedziļinājies skolas mācību vielā, bet jūnija sākumā pieņēmis topošo teologu eksāmenus Latvijas Universitātē.
ASV uzaugušais un izglītību guvušais Cālītis uz Latviju pārcēlās pēc neatkarības atgūšanas. Kļuva par Rīgas Reformātu brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Pirmais Latvijā atklāti laulāja viendzimuma pārus. Jaunās tūkstošgades sākumā Cālītis izveidoja Zvannieku mājas Cēsu pusē — te uzņēma grūtībās nonākušas ģimenes, jauniešus un bērnus. Šobrīd Juris Cālītis kopā ar dzīvesbiedri Sandru Zvannieku ģimenē audzina 30 bērnus un jauniešus, apvieno arī Latvijas audžuģimenes un aizbildņus.
Covid-19 krīzi Cālītis uzskata par labu iespēju pārvērtēt līdzšinējo darbību, īpaši uzsverot izglītības jomu. Intervijā viņš dalās pārdomās, kā pārvarēt krīzes radīto stresu un ko pats dara, kad jūt skumjas vai dusmas.
Kā jau mācītājam, jums ir rāms balss tonis. Tāda toņa, iespējams, pandēmijas krīzē nav bijis daudz — gan globāli, gan Latvijā. Kā valdības un viedokļu līderu balsis krīzes laikā vērtējat jūs?
(Miermīlīgi pasmejas.) Daži toni uzspēlē. Piemēram, no valdības ir aktīvs, pavēlošs tonis — mēs varam, mēs darām! Es to saprotu, jo valdībai jārāda, ka viss tiek kārtots un sabiedrībai nav jābaidās, bet bieži pietrūcis drusku cilvēcīgāks tonis, tuvāks katram cilvēkam — kā saruna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.