Kā saglabāt uzticēšanos

Cilvēku vadība krīzes laikā prasa aktīvu komunikāciju un mērķu pārskatīšanu — vadītājiem jārada drošības sajūta, lai darbinieki var fokusēties darbam, nevis ļaujas panikai

Pēc pirmajiem diviem vīrusa krīzes mēnešiem jutos iztukšota un nogurusi. Uzdevu sev jautājumu — kāpēc tā? Nevar būt, ka attālinātais darbs ir vienīgais iemesls. Saskaitīju, ka šajā periodā biju novadījusi 22 mācības, 11 vadītāju grupu supervīzijas, 107 koučinga un terapijas sesijas. Datora statistika uzrādīja, ka vidēji dienā pie ekrāna pavadu 10 stundas. Slodze ievērojami pieaugusi. Šajā laikā biju intensīvi apguvusi tehnoloģijas tiešsaistes darba nodrošināšanai. Visas mācības nācās pārplānot atbilstoši attālinātam procesam, jo daudzi interaktīvie uzdevumi vairs nebija iespējami.

Vadot mācības, bieži man nebija iespēju redzēt dalībnieku sejas — atklāju, cik nozīmīga man ir bijusi šī neverbālā saite ar auditoriju. Tagad par dalībnieku iesaisti varēju tikai nojaust. Man ir palaimējies, ka bērni jau paaugušies un spēj ar mācībām tikt galā patstāvīgi. Daudziem papildus darba slodzei un nedrošībai par nākotni vēl jābūt atsaucīgiem pret bērnu un citu mājinieku vajadzībām, savējās noliekot malā. Tas nav ilgtermiņa dzīvesveids. To var turēt tikai pāris mēnešus.

Ievēroju, ka klienti biežāk piemin miega traucējumus, panikas lēkmes un paaugstinātu trauksmi. Lai gan vasarā var rasties ilūzija, ka viss atkal ieies vecajās sliedēs, mums jārēķinās, ka rudens var atnest vīrusa atkārtotu aktivitāti. Tāpēc padalīšos ar dažiem novērojumiem, ko dara vadītāji, lai darbiniekiem un sev kaut nedaudz atvieglotu ikdienu un tomēr saglabātu aktīvu biznesu.

Darbā mums ir nepieciešamas trīs lietas: resursi (IT risinājumi, rīki, deleģējums pieņemt lēmumus, kompetenču attīstība), informācija (atgriezeniskā saite, skaidri mērķi, uzdevumi, vīzija) un attiecības (atbalsts, komandas sajūta).