“Vai es būšu nākamais?” • IR.lv

“Vai es būšu nākamais?”

15
Grieķijas studenti atbalsta protesta akcijā Atēnās pret policijas brutalitāti ASV. Foto: Dimitrios Karvountzis/Pacific Press
Marts Eduards Ivaskis, Eiropas tiesību zinātņu students Māstrihtas Universitātē

Šādu zīmi Losandželosā turēja jauns melnādains zēns, kamēr apkārt norisinājās protesti pret policijas vardarbību saistībā ar Džordža Floida slepkavību 25. maijā.

“Vai es būšu nākamais?” Protestētājs ar plakātu. Foto: REUTERS/Nacho Doce

Vairāk nekā 20 ASV pilsētās ir izsludināta komandantstunda, kā arī vairākos štatos ir mobilizēta Nacionālā gvarde. Miermīlīgi protesti pārvēršas vardarbīgos grautiņos, ēkas tiek dedzinātas un pieaug marodierisms, saasinoties spriedzei starp protestētājiem un varas iestādēm. Kā viena vīra nāve ir spējusi izraisīt tādu protestu vētru, kuru līdz šim brīdim nav bijis iespējams apslāpēt?

Džordža Floida protesti – naids, kas ceļas no izmisuma

Šis protests simbolizē ko vairāk nekā tikai vienu bezsirdīgu slepkavību. Pagājušajā nedēļā tas bija Džordžs Floids, taču pirms Floida tā bija Breonna Teilore, kuru savā dzīvoklī nošāva likumsargi. Pirms Teilores tas bija Lakvāns Makdonalds. Pirms Makdonalda – Ēriks Garners. Pirms viņa Maikls Brauns un Sandra Blanda, un Tamirs Raiss, un Valters Skots, un Altons Sterlings, un Filando Kastils, un Bothams Žāns. Šim policijas vardarbības upuru sarakstam šķietami nav beigu. Katram noslepkavotajam melnādainam cilvēkam seko vismaz piecas citas slepkavības. Augstais policijas vardarbību skaits vedina domāt par sistematizētu rasismu. Kopā ar daudzām citām sociāli ekonomiskām problēmām ASV ir izveidojusies vide, kurā atrasties ir riskēt pašam ar savu dzīvību. Tā rezultātā pašlaik gan jauni, gan veci, gan balti, gan melnādaini amerikāņi ir devušies ielās, lai protestētu.

Šis protests ir naida, kas ir kūries cilvēkos jau vairākus gadu desmitus, izpausme. Naida, kura pamatā ir izmisums.

Protestētāji un liela daļa ASV iedzīvotāju ir izmisuši, jo valdība nav spējusi vai nav vēlējusies aizsargāt viņu pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz taisnīgu tiesu. Tiesības justies droši savā valstī un savās mājās, lai ikdienā nebūtu jāuzdod jautājums: “Vai es būšu nākamais?” Šie pilsoņi vēlas dzīvot valstī, kur varas iestādes realizē nosodījumu par policijas vardarbību, nevis tikai krata pirkstu tās virzienā. Kā klajšs valdības bezdarbības precedents ir Dereka Šauvina gadījums. Šauvins ir no pienākumu pildīšanas atstādinātais policists, kurš ir atbildīgs par Džordža Floida nāvi. Pirms šīs slepkavības par Šauvina rīcību darba pienākumu izpildē bija saņemtas 18 sūdzības, taču disciplinārsods izteikts tikai par divām.

Mediju vienpusīgais un neprecīzais protestu atspoguļojums

Liela daļa pašreiz notiekošo protestu ir bez jebkādām vardarbības, grautiņu vai marodierisma pazīmēm. Daudzos protestos policija pat protestētājiem piebiedrojas, izsakot atbalstu un nosodot citu policistu vardarbību, piemēram, Mičiganā, kur policijas šerifs nolika ieročus un ķiveri un pievienojās protestētāju gājienam. Tomēr šādas ziņas medijos netiek aktualizētas. Uzsvars tiek likts uz protestiem, kuros redzams marodierisms, grautiņi un vardarbība. Šie atsevišķie gadījumi caur daudziem medijiem un ziņu portāliem tiek pielīdzināti visam protestam, un kaut kur starp rakstiem par degošām ēkām, zagšanu un kautiņiem tiek pazaudēts protesta iemesls un mērķis.

Taču ir vērts pavērst kameras un uzmanību arī uz likumsargu pusi. Varbūt protestu vardarbības cēlonis meklējams tur? Pēdējo nedēļu laikā vairākās ASV pilsētās ir nofilmēti neskaitāmi gadījumi, kur likumsargi protestētājus uzkūda uz vardarbību, arestē bez pamatojuma, un paši, ironiskā kārtā, pielieto vardarbību, lai apslāpētu Džordža Floida slepkavībai veltītos protestus.

Kā redzams video, protestētāji nav vienīgie, kas cieš no policijas vardarbības. Žurnālisti un reportieri arī regulāri tiek aizturēti, ievainoti un arestēti. 29. maijā Mineapolisē Linda Tirado, žurnāliste frīlancere, zaudēja savu kreiso aci pēc tam, kad policija viņai trāpīja ar gumijas lodi. Luisvilā no policijas uzbrukuma cieta žurnālisti Keitlina Rasta un Džeimss Dobsons. Likumsargi acīmredzami tēmēja uz žurnālistiem un atklāja uguni ar piparu gāzes granulām. Omārs Himenezs, CNN reportieris, kā arī visa viņa komanda tika arestēta tiešraides laikā, kaut arī bija skaidri redzams, ka visi iesaistītie ir žurnālisti ar preses atļaujām.

Protams, šie nav vienīgie atgadījumi, kur varas iestādes ir liegušas medijiem pildīt savu sargsuņa funkciju. Kopš 26. maija “ASV Preses brīvības sekotāji” ir saņēmuši vairāk nekā 279 sūdzības par policijas izraisītiem preses brīvības pārkāpumiem. Sūdzību skaits tikai dažu dienu laikā ir krasi pārsniedzis pēdējo trīs gadu vidējo. Tajās tiek ziņots par policijas izraisītiem uzbrukumiem, miesas bojājumiem, arestiem un konfiscētu vai speciāli sabojātu žurnālistu profesionālo aprīkojumu.

Starptautiskās sabiedrības reakcija

Starptautiskā Amnestija ASV” 31. maijā publicēja rakstu, kur valsts pētījumu direktore Reičela Varda minēja: “Vairākās pilsētās mēs piedzīvojam rīcību, ko varētu uzskatīt par [..] pārmērīgu spēka pielietojumu. [..] ASV policija visas valsts robežās vairs nav spējīga izpildīt savu starptautiskā likuma pienākumu – cienīt un sekmēt mierīgu protestu norisi -, tādējādi apdraudot protestētāju dzīvības.” Neskaitot šo un simts citu nevalstisko organizāciju rakstus un publikācijas, starptautiskās sabiedrības atbilde līdz šim ir bijusi pārmērīgi klusa. Rietumvalstis, kuras publiski nosodīja Taivānas policiju un valdību par rīcību Taivānas protestos, tagad piever acis uz notikumiem, kas norisinās Džordža Floida slepkavībai veltītajos protestos ASV.

Cilvēktiesības nav instruments, ko selektīvi pielietot, lai nosodītu kādu ar nolūku izvēlētu gadījumu. To raksturs ir vispārējs. Ja tās ir starptautiski atzītas, tad to pārkāpumi arī ir starptautiski jānosoda. Citādāk tās zaudē jēgu.

ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs 3. jūnijā nosodīja gan protestētāju vandalismu un grautiņus, gan policijas vardarbību, kas tiek pielietota pret protestētājiem un žurnālistiem. Gutērrešs norādīja, ka abām pusēm šajos protestos ir jāmeklē risinājums bez vardarbības.  Gutērreša teiktajā ir skaidri pausts aicinājums uz dialogu. Grautiņi, vandalisms un marodierisms, kaut arī pretlikumīgi un nemorāli, ir tikai sabiedrības reakcija uz to, kas ASV pilsētās regulāri notiek gan protestos, gan ikdienā. Policijas vardarbība ir slimība, kas ir pārņēmusi visu ASV, un sabiedrības reakcija nerimsies, kamēr varas iestādes neuzņemsies atbildību un neieviesīs ilgtermiņa risinājumus, lai atbrīvotos no vardarbības likumsargu aprindās.

Komentāri (15)

Atis Priedītis 08.06.2020. 12.20

Tas, kas notiek ASV ir drausmīgi. Tikai būtu jāsāk protestēt arī pret to, kas notiek pie mums. VDK 80.tajos gados Latvijā nogalināja vairākus desmitus pat ļoti populārus un zināmus cilvēkus. Par šiem upuriem ir kategoriski aizliegts rakstīt un par viņiem neviens nekādas demonstrācijas nerīkos. Pievienoju savas topošās grāmatas fragmentu. Fantastikas žanra grāmata “Kristaps – slepenie protokoli 2, Satikšanās” iznāks jūlijā.

Gulbja zvaigznāja planētas zinātnieki vēlējās par Kristapa publikācijām uzzināt pēc iespējas vairāk.
– Tātad, tiklīdz radās iespēja, tu sāki aktīvi publicēties?
– Jā, oficiālās izdevniecības un lielie masu mediji mani turpināja ignorēt, bet radās neatkarīgas izdevniecības un neatkarīgi interneta portāli. Un protams, arī sociālie portāli. Tajos es publicējos ļoti aktīvi.
– Kāda bija citu cilvēku attieksme pret tavām publikācijām?
– No sākuma tas bija pārsteigums – kā tas var būt, ka valstī dzīvo, gandrīz nevienam nezināms radošais cilvēks, kurš pēkšņi ļoti aktīvi sāk publicēties sasniedzot cienījamu vecumu, kaut ar radošo darbību bija sācis nodarboties jau agras jaunības gados. Bija ļoti daudz arī nicinošu un agresīvu komentāru. Bet pamazām manas publikācijas tika pieņemtas un mani dzejoļi pat atzīti par ļoti labiem.
– Vai bija tikai vienkāršo cilvēku atzinība?
– Nē, bija pat kuriozi. Kāda populāra lielā izdevniecība man atsūtīja šādu atbildes vēstuli – “Jūsu dzejoļi tiešām ir ļoti labi, bet mēs izdot tos nevaram.”. Saprotot, ka joprojām esmu aizliegtais autors, es turpināju izmantot neatkarīgo izdevniecību iespējas.
– Kāda bija attieksme pret taviem prozas darbiem?
– Cilvēkus visvairāk pārsteidza tas, ka es pirmais uzdrošinājos publicēt savas atmiņas par vajāšanām totalitārās valsts laikā. Oficiāli visos masu medijos tika izplatīts viedoklis, ka nekādu vajāšanu izmantojot psiholoģisko teroru vispār nav bijis.
– Ko no tevis gaidīja tie, kuri tavas grāmatas lasīja?
– Viņi gribēja lai es nosaucu arī vajāšanās iesaistīto cilvēku vārdus. Es to nedarīju, publicēju tikai atmiņas par vajāšanām kā patiesu notikumu aprakstus, nenosaucot konkrētu cilvēku vārdus.
– Kāds bija pamatojums šādai tavai rīcībai?
– Es šiem cilvēkiem devu iespēju pašiem sākt par visu atklāti stāstīt. Tā pat nebija vēlme panākt lai šie cilvēki izjūt vainas apziņu. Oficiāli jau bija publicēta šāda nostāja – “Bija tāds laiks un citādi rīkoties es nevarēju”. Svarīgi bija noskaidrot patiesību par notikušo. Un tas bija ļoti svarīgi vajāšanās cietušajiem un viņu radiniekiem. Saprast, ka daudzu cilvēku dzīves tika izkropļotas tieši vajāšanu rezultātā – izmešana no augstskolas, atlaišana no darba un pat piespiešana emigrēt. Un bija taču arī bojā gājušie (“pašnāvības”) un nogalinātie (“nelaimes gadījumi”).
– Vai kāds no vajāšanās iesaistītajiem sāka kaut ko atklāti stāstīt?
– Nē, visi turpināja klusēt vai pat melot.

+3
-2
Atbildēt

0

lno 09.06.2020. 08.51

Centīšos kā malēnietis ienest mazliet gaismas:)
Blacks Lives Matter – melnādaino noziedznieku sauklis par ekskluzīvām tiesībām nonāvēt savas rases cilvēkus.
https://aillarionov.livejournal.com/1185462.html

+2
-2
Atbildēt

0

Jānis Lakijs 08.06.2020. 11.05

Autor, ja tu neiesi laupīt, zagt un demolēt, tad nebūsi nākamais.

+3
-4
Atbildēt

1

    Sskaisle > Jānis Lakijs 08.06.2020. 14.07

    Nemuldies nu Jānīt. Ja būtu tik vienkārši ,t ad pasaule nebūtu apaļa.

    Kad mēs latvieši svinējām savus dziesmu un deju svētkus, tad armēnis, kurš dzīvo Latvijā – režisors Karapetjans paziņoja, ka viņš skatoties to sajuties, kā nacistu laikos.

    Nu es arī tā sajutos, tikai dāžādu iemeslu dēļ. Politkorektuma dēļ Karaptejans drīkstēja žēloties, ka viņš slikti jūtas citā kultūrā, bet es nedrikstēju un vēl tagad nedrīkstu rakstīt, ka ieraugot Karaptejanu – citas nācijas cilvēku – man uzreiz līdzības un asociācijas ar islāmistiem galvgriezējiem.

    Un kāpēc tā ? Tāpēc, ka kremļa kontrolētā valstī ir ļoti izdevīgi, ka cilveki ir neizglītoti, aizspriedumaini, nesarunājas.
    Re ku pa komentariem sacenšas, kurš kuru sāpigāk aizvainos un pazemos –

    Lasu par Brandavu – bļedj šitā mauku valsts – iepriekšējās milzu tērēšanās , ko šis kungs mums uztaisīja – 15x lielākas cenas kā citur -zelta trasnports – tās šī valsts nav gatava izmeklēt un iztiesāt, bet steidzas jau apstiprināt nākošos miljonus – lai tik zēns pelna un ēd un lai tik tauta nīd – bandīts ne valsts ! Un ASV nu arī derētu apsēsties un ievilkt elpu un parunāties – kā tad nu dzīvos un gan jau šie to izdarīs, ko es neticu, ka mūsējie izdarīs

    +1
    -4
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > Sskaisle 08.06.2020. 14.09

    nē – es sajutos, kā nacistu laikos nevis deju svētkus skatoties, bet klausoties, kā karapetjans apspļauda manu kultūru un neko es nevaru izdarīt, un kuļturščiki arī klusēja – neko neiebilda un tad tā sajūta ir tāda, kā totalitārā valstī, kad nedrīksti teikt savas domas, kamēr tas otrs -tās drīkst teikt sejā iespļaujot un pat nedomājot atvainoties

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    QAnon > Sskaisle 08.06.2020. 14.27

    Man ir prieks par armjaškas vērtējumu, jo Dziesmu svētki ir tas, kas kaut nedaudz konsolidē latviešu tautu. Žēl, protams, ka tas nav kā nacistu Vācijā, kad konsolidācija, kurai pateicoties tika apturēta krievu plānotā “Eiropas atbrīvošana” (lasi: noslīcināšana asinīs) notika nepārtraukti.
    https://www.youtube.com/watch?v=SDuHXTG3uyY

    0
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu