Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk, 1962) — poļu rakstnieces, nu jau Nobela prēmijas laureātes — romāns Prawiek i inne czasy (1996), kura nosaukumu latviski tulkošanas gaitā atveidoju kā Vecveclaiks un citi laiki, ir viens no agrīnajiem autores darbiem un tulkots jau 20 valodās. Grāmatu veido 60 dažādu vietu, lietu un personu «laiki», savstarpēji mijoties un ļaujot bagātīgā laiku pīnē izsekot viena varoņa laika kopumam salikumā ar kādu citu. Tokarčuka gan prozā, gan dzīvē piešķir lielu lomu arī nemateriālajai, ne gluži lineāri aprakstāmajai pasaulei; nepieciešamība pārtapt citā radībā, kaut vai lietā, kas saistīta ar visām citām lietām savā vidē un laikā, un kļūt par vienu apziņas un vērojuma vienību polifoniskā vēstījumā ir uzsvērta arī autores 2019. gada Nobela lekcijā.
Tulkotāja
Fragments no romāna Vecveclaiks un citi laiki
Muižkungs Popeļskis juta, ka ir labs laiks darījumiem. Ik gadu viņam nāca klāt viens zivju dīķis. Karpas viņa dīķos bija lielas un treknas. Pašas līda tīklos, kad pienāca laiks. Muižkungam patika staigāt pa vaļņiem, zīmēt uz tiem apļus, skatīties ūdenī un tad debesīs. Zivju tuklums mierināja nervus, dīķi ļāva viņam tajā atrast kaut kādu jēgu, jo vairāk dīķu, jo vairāk jēgas. Muižkunga Popeļska prāts bija viscaur nodarbināts ar dīķiem: bija jāplāno, jāapdomā, jālasa, jārada, jākombinē. Par dīķiem varēja domāt visu laiku, un tad prāts neaizklīda tumšos, aukstos apgabalos, kas iesūca sevī kā purvs.
Vakarus muižkungs veltīja ģimenei. Viņa sieva, smalka un trausla kā niedre, apbēra viņu ar stāstiem par, kā Popeļskim šķita, sīkām un nesvarīgām problēmām. Par kalpiem, par ballēm, par bērnu skolām, par auto, par naudu, par patversmi. Sēdēja visu vakaru salonā un ar savu monotono balsi pārmāca radio spēlētās melodijas. Agrāk viņš bija bijis tik laimīgs, kad sieva masēja viņam muguru. Tagad sievas smalkie pirksti reizi stundā pāršķīra grāmatas lapas; viņa to lasīja jau gadu. Bērni auga, un muižkungs par viņiem zināja aizvien mazāk. Viņa vecākā meita ar nicīgi sakniebtām lūpām lika viņam justies neērti savā klātbūtnē, kā sveša un pat viņam naidīga būtne. Puika bija kļuvis kluss un bailīgs, klēpī vairs nenāca, aiz ūsām neraustīja. Jaunākais dēliņš, mīlēts un lutināts, bija ietiepīgs, un reizumis viņu pārņēma negantu dusmu lēkmes.
Trīsdesmit pirmajā gadā Popeļski ar bērniem aizbrauca uz Itāliju. Kad viņi atgriezās no brīvdienām, muižkungs Popeļskis jau zināja, ka atradis savu kaislību. Mākslā. Viņš sāka krāt glezniecības albumus, bet pēcāk aizvien biežāk iegriezās Krakovā, kur pirka gleznas. It kā ar to nepietiktu, viņš bieži aicināja māksliniekus uz savu lielmuižu, sēdēja, aizrāvies sarunās ar viņiem, un dzēra. Rītausmā veda visus sanākušos uz saviem dīķiem un rādīja viņiem milzīgo karpu olīvkrāsas miesas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.