Paldies Ivaram Šteinbergam
Sākumā es biju skeptiska. Tīšām nelasīju ne grāmatu, ne arī gāju uz kinoteātri skatīties Holivudas ekranizāciju. Visur tika runāts, ka tas esot visu laiku dižākais mīlas stāsts, ka Romeo un Džuljeta esot bērnu šļupsti un Titāniks — katastrofa salīdzinājumā ar rakstnieka Marka Rūpija iztēles augli. Krēslas sērija vispār pilnībā izgaisa no cilvēku atmiņām dienā, kad pirmizrādi piedzīvoja Pēdējā mīlestība. Man tie likās zaimi. Es negribēju iekļauties kopējā histērijā, tāpēc pretojos, cik vien ilgi varēju. Varbūt vienkārši nojautu, ka tā būs pieredze, ko es negribēšu dalīt ar miljoniem svešinieku.
Pat tad, kad filma parādījās straumēšanas vietnē, es ļāvu tās ikonai pusgadu uzbāzīgi mirgot sākumlapā. Un tikai tad kādu vakaru, būdama viena, nospiedu pogu Play.
Es raudāju nedēļu. Vienā diennaktī izrāvu Marka Rūpija romānu un raudāju vēl tikpat ilgi. Strauji nokritos svarā. Man pazuda mēnešreizes, sāka izkrist mati. Tad izkopu paradumu rīt pa divām šokolādes tortēm dienā un visus zaudētos kilogramus dabūju atpakaļ dubultā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.