Atminēt ezeru • IR.lv

Atminēt ezeru

2
Zigrīda Apala. Foto — Lauris Aizupietis
Ieva Puķe

Zigrīda Apala vecumdienas pavada netālu no Āraišu ezerpils, kuru no zemūdens pasaules «izcēla» viņas vīrs Jānis. Teikām par lidojošiem ezeriem un nogrimušām pilīm ir pamats! Abu pētījumi jūnijā tiks izmantoti arī jaunā ezerpils apmeklētāju centra ekspozīcijā

Cēsis vēl nav gatavas! Zigrīda runā apņēmīgi, norādīdama uz papīriem apkrauto darbagaldu lauku mājās pie Āraišu ezera. Cēsu Viduslaiku pils arheoloģiskās izpētes vadītāja 84. dzīves gadā joprojām cilājot «nepabeigto darbu nastu». Zinātniskās publikācijas un pirms deviņiem gadiem mūžībā aizgājušā vīra Jāņa Apala arhīvu. Abiem šis ir svarīgs gads. Saistībā ar leģendārā ezerpiļu pētnieka 90. jubileju Āraišu ezerpils saņēmusi Gada arhitektūras pieminekļa titulu. Bet ezerpils arheoloģiskā parka jaunais apmeklētāju centrs skatē Gada labākā būve Latvijā tikko ieguvis 2. vietu nominācijā Koka būve. 

Arī pie Apalu vasaras mājas Āraišu ezers saulē mirdz kā tāda zelta bedre. Pogo lakstīgala, no krūmiem gaisā paceļas niedru lija. Ezerpils caur kokiem vīd iztālēm, pa lauku ceļu Zigrīda bieži aizstaigā parunāt ar apmeklētāju centra meitenēm. Priecājas, ka objektu tagad pārņēmusi Amatas novada pašvaldība. Jūnijā paredzēts atvērt ekspozīciju par ezerpilīm, Āraišu pētniecību un Jāni Apalu. 

Viņu mazā mājiņa Āraišos varēja nebūt. Cienādama ar kafiju un maizītēm, Zigrīda stāsta — vīrs bijis pārņemts tikai ar ezerpili. Kopš 1966. gada vasarās braukdami no Rīgas uz Āraišiem, viņi kā čigāni mitinājās pie vietējiem. Cits ezerpils draugs, astronoms un ģeodēzists Jānis Klētnieks izrādījies praktiskāks. Apalu kūdījis: «Jāni, tev vajag zemi! Kam pieder zeme, tas ir saimnieks.» 

Arheologs sertifikātus par savu bijušo dzimtas māju leišmalē 90. gadu sākumā iemainījis pret līdzvērtīgu gabaliņu Āraišos. Pieticīgi — ne pie ezera, bet otrpus ceļam. «To gabaliņu izdevās veiksmīgi apmainīt pret šito kalniņu,» Zigrīda pārlaiž acis piemājas zemes pleķim. «Tur, kur tagad ieva, auga liels, skaists āra bērzs. Viens vīrs vēl kolhoza laikā to ņēma un nocirta malkai. Jānis par bērzu vienmēr kreņķējās. Kad nāca pa ceļu uz ezeru, skatījās, no kuras vietas varēs redzēt ezerpili. Teica: «Ne, ne. Ka tik tajā skaistajā kalniņā neuzceļ kādu meitu māju!» Tā tas humors aizgāja.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu