Viņus izmainīja pasaule • IR.lv

Viņus izmainīja pasaule

Kadrs no filmas Mēs gribējām izmainīt pasauli
Sonora Broka, žurnāla Ir kinokritiķe

Divi Inokentijs Mārpls mūziķi, mūzikas žurnālists un suns portretfilmā Mēs gribējām izmainīt pasauli

Režisorei Aijai Bley ir izdevies notvert mazliet no latviešu pankroka gara. Un tas nekas, ka latviešu underground grandi, cīnoties ar ikdienības dzirnām, ir mazliet saguruši. Mēs gribējām izmainīt pasauli dokumentē paaudzi, kas savus pirmos podus gāzusi vēl Poligrāfiķu kluba ballēs 80. gados, bet pēc tam veidojusi atjaunotās Latvijas mūzikālo ainavu. 

Šī dokumentālā filma nav tikai par mūziku, lai gan divi no tās varoņiem — Dambis un Skrips — ir leģendārās pankroka apvienības Inokentijs Mārpls dalībnieki. Trešais ir Uldis Rudaks, mūzikas žurnālists, kurš jau no karjeras pirmsākumiem sekojis Inokentija Mārpla gaitām. Režisori vairāk par trijotnes dēku stāstiem un vandalēšanos ir interesējušas varoņu sasniegtā vecuma — piecdesmit! — radītās svārstības gan domāšanā, gan dzīvesveidā. Rudaks to raksturo kā brīdi, kad «skafandrs pats tevi izmet ārā». Šīs domubiedru trijotnes raksturu dažādība, pārņemtība ar mūziku un tās radīšanu, atskats uz jaunības laiku veido šī kinodarba saturisko asi.

Filmām, kuru varoņi ir mūziķi, ir dažādas portretējuma stratēģijas. Populārākā ir veidot filmas stilistiku un tempu tuvu attiecīgās mūzikas žanram. Filma kā rokenrols — šādu piemēru ir ne mazums, kaut vai The Rolling Stones koncerttūri dokumentējošā Gimme Shelter (1970). Enerģisko, klātbūtnes sajūtu raisošo filmu neatņemama sastāvdaļa ir muzikālie numuri, kas apvienoti ar epizodēm no aizskatuves un skatītāju vidū. 

Aija Bley šo žanra paņēmienu (filmā ir reti videomateriāli no varoņu personīgā arhīva un mūzikas klipi) apvieno ar klasiskākiem filmveides paņēmieniem. Veiksmīgs izrādījies risinājums uzticēt žurnālistam Uldim Rudakam «teicēja» lomu — kā aizkadra balss, vienlaikus liecinieks un līdzdalībnieks, viņš spēj aizvest skatītāju tādos atmiņu un komentāru ceļos, ko kadru virkne viena pati nespētu. Epizode Rudaka dzīvoklī (mūzikas ierakstu, grāmatu un visādu citādu lietu krāvumos atliek vieta tikai pašam un viņa apburošajam līdzgaitniekam sunim Odiņam), kad viņš telefonsarunā mēģina pārkliegt fonā skanošo Imanta Kalniņa 4. simfoniju, precīzi raksturo filmas vieglo un labvēlīgo noskaņu. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu