Brālis pret brāli • IR.lv

Brālis pret brāli

Vienīgā fotogrāfija Vandas Beļimenko fotoalbumā, kurā redzama viņas mamma Olga ar vienu no vecākajiem brāļiem. «Bet mēs vairs nezinām, kurš no brāļiem tas ir — Konstantīns vai Vladislavs,» saka Vanda. Foto no Vandas Beļimenko ģimenes arhīva
Gunita Nagle

Konstantīna un Vladislava Kokinu liktenis Otrā pasaules kara pēdējā gadā atklāj traģēdiju, ko toreiz piedzīvoja simtiem ģimeņu — brālis bija spiests karot pret brāli

Viņi bija divi brāļi. Viens Konstantīns, ģimenē saukts par Kosķiku. Otrs Vladislavs jeb Vlaģiks. Kosķiks 1944. gada 17. jūlijā 20 gadu vecumā kopā ar simtiem citu latviešu leģionāru krita kaujās Latvijas pierobežā pie Zilupes upes. Bet Vlaģikam bija tikai 19 gadu, kad viņš 1945. gada 12. martā, cīnoties sarkanarmiešu rindās, guva smagu ievainojumu un pēc divām dienām nomira. Konstantīna Kokina vārds ir iegravēts Lestenes brāļu kapu piemiņas sienā, bet viņa brālis Vladislavs Kokins apbedīts sarkanarmiešu brāļu kapos Blīdenē.  

«Dīvaini,» saka Ulbrokas vidusskolas 9. klases skolēns Aleksandrs Poplavskis. Kad martā sākumā viņam vēstures skolotāja Neila Krava bija uzdevusi sagatavot projekta darbu par Otro pasaules karu. Tieši viņš ar vecmāmiņas Vandas palīdzību atklāja šo savas dzimtas traģisko stāstu.  

Taču šādu stāstu ir simtiem. Vispirms 1943. gadā nacistiskā Vācija savā armijā prettiesiski mobilizēja okupētās Latvijas vīriešus, bet gadu vēlāk Padomju Savienība gandrīz visus līdz tam karā nepaņemtos vīrus iesauca Sarkanajā armijā un darīja to tikpat prettiesiski. Tā izveidojās prātam neaptverama situācija — pretējās frontes pusēs karoja tuvinieki. Brālis, pats to nemaz nezinot, varēja šaut uz savu brāli. Nav pētījumu, cik konkrēti bija šādu ģimeņu, bet Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis lēš — iespējams, šāda traģēdija skāra katru piekto vai sesto Latvijas ģimeni, kurā bija karadienestam derīgi vīrieši. Liekot kopā Aleksandra vecmāmiņas Vandas Beļimenko stāstīto ar vēsturnieka Tomaševska atklātajiem faktiem, Ir atšķir traģisku stāstu Otrā pasaules kara vēsturē.

Nelaimes sākās 14. jūnijā

«Ģimenē par karu un abiem mammas brāļiem gandrīz nerunāja, jo mana vecāmamma un vectēvs kopš 1940. gada bija piedzīvojuši daudz nelaimes, atmiņas bija sāpīgas,» stāsta Vanda. Turklāt padomju okupācijas gados leģionāri un viņu tuvinieki piedzīvoja represijas, tāpēc ģimenē, piesargājoties no čekas uzmanības, aizliedza publiski runāt par brāļiem. Taču dzimtas vēsturi Vanda pārzina līdz pat 19. gadsimta beigām, viņas saknes ir Latgalē stiprās latgaļu un poļu ģimenēs. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu