Latviešu stāsti 2020. Ceru atgriezties Ņujorkā • IR.lv

Latviešu stāsti 2020. Ceru atgriezties Ņujorkā

1
Inga Lāce: «Priecājos, ka esmu atpakaļ Rīgā. Ņujorka pašlaik ir skumja vieta.» Foto — Mārtiņš Galenieks
Mārtiņš Galenieks

Jauni cilvēki stāsta par to, kas šajā pandēmijas laikā zaudēts un iegūts

Inga Lāce, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore

Gada sākumā uzvarēju konkursā un ieguvu darbu Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA.  Muzejs regulāri veido dažādām valstīm un reģioniem veltītas programmas, un pusotru gadu man būtu jāvada Baltijas mākslai veltīta programma. Karjeras ziņā šajā dzīves posmā ir grūti gribēt ko vairāk. Uz Ņujorku bija jādodas steigā, janvārī saņēmu ziņu, ka darbu esmu dabūjusi, un martā jau bija jāsāk strādāt.

Es, protams, būtu gribējusi pirms tam mazliet atpūsties. Taču bija jāpagūst izdarīt vēl milzum daudz. Arī jāpabeidz darbs pie izstādes Stokholmā, kur biju kuratore. No turienes 14. martā man bija jālido uz Ņujorku. Divas dienas pirms tam, ceturtdienas rītā, ziņās izlasīju, ka ASV prezidents Donalds Tramps no sestdienas slēdz robežu Eiropas Savienības pilsoņiem. Lai pagūtu iešmaukt ASV, nācās samainīt biļeti jau uz nākamo dienu.

Ņujorkā nokļuvu brīdī, kad sāka slēgt muzejus un atlaida daudzus darbiniekus. Sanāca, ka atlaida arī mani vai, precīzāk, programma šobrīd ir iesaldēta. Ņujorkā biju noīrējusi dzīvokli uz mēnesi, tāpēc nolēmu tur pabūt un atpūsties. Taču ātri vien sapratu, ka, dzīvojot Ņujorkā, strādāt no mājām es nevaru atļauties. Pēc trim nedēļām atgriezos Rīgā. Lidoju ar parastiem reisiem caur Frankfurti un Tallinu, no Tallinas ar busiņu līdz robežai, kur mūs izsēdināja un lika gluži kā bēgļiem pāriet pāri robežai ar kājām. Tālāk ar citu busiņu uz Rīgu. Tālāk karantīna.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu