Jauni cilvēki stāsta par to, kas šajā pandēmijas laikā zaudēts un iegūts
Klinta Paegle, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medmāsa
Esmu cilvēks, kam ir augsts risks inficēties. Strādāju medicīnā un katru darbadienu sastopu daudz cilvēku. Par spīti tam, jūtos diezgan droši. Nemaz nerunājot par Covid-19 slimniekiem, ar kuriem strādājot drošības pasākumu līmenis ir ļoti augsts, bet arī satiekot citus pacientus, jālieto individuālās aizsardzības līdzekļi. Taču tie ir efektīvi tikai tad, ja tos pareizi lieto.
Ekipējums pēc darba ir jānovelk stingri noteiktā kārtībā, pēc atbrīvošanās no katra elementa jādezinficē rokas. Dažkārt piezogas doma — ja nu kāds no slimnīcas darbiniekiem izklaidības vai noguruma dēļ neievēro protokolu tik rūpīgi un ļauj vīrusam iešmaukt starp mums? Panikā nekrītu, bet tas liek ar vēl lielāku atbildību ievērot sociālo distancēšanos ārpus darba.
Jūtos pateicīga, ka izvēlējos profesiju veselības aprūpē, jo šobrīd man atšķirībā no daudziem nav jāuztraucas, ka varu zaudēt darbu. Taču mana sociālā dzīve ir apgriezta ar kājām gaisā. Tā jau ir visiem, bet profesijas dēļ var gadīties arī negaidītas situācijas. Karantīnas sākumā ar kolēģi nonācām kontaktā ar cilvēku, par kuru bija aizdomas, ka viņam varētu būt Covid-19. Mums uzreiz bija jāizolējas. Es dzīvoju viena, bet viņa ne, tāpēc abas ievācāmies manā dzīvoklī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.