Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Toronto sākas kolektīvā mājas aresta sestā nedēļa. Parki, restorāni, bibliotēkas, skolas ir slēgtas. Stāvam rindā pie veikala, kur plauktos nav miltu, tīrīšanas līdzekļu, tofu, bērnu mīļāko desiņu.
Man palīdz tas, ka es katru dienu pavadu Otrā pasaules kara beigu posmā. Rakstu par savu tēvu un latviešu karagūstekņiem, un galva ir pilna ar katastrofām. Esmu ielasījusies toreizējo jauniešu gara stāvoklī, viņi atrodas nepelnītā nebrīvē, un viņus moka neziņa par nākotni. Neziņa par nākotni ir pazīstama problēma. Pasniedzu teātra mākslas Toronto augstskolā, kur visa darbība bija jāpārsviež uz ekrāniem. Teātris ir atkarīgs no klātesamības. Radošos jauniešos ir jūtams garīgs šoks. Internetā viņi dalās ar atziņām: cik grūti koncentrēties, cik grūti saņemties.
Šai paaudzei jau tāpat šķita, ka nākotne ir nolaupīta, ka nākotnes nav, jo pasaule deg, daba mirst. Tagad viņu nākotne ir pagraba dzīvoklītis vai nemitīgi strīdi ar vecākiem. Nākotne ir atcelta, un tas visvairāk traucē tiem, kam ir maz pagātnes, — bērniem, jauniešiem.
«Lūk, vienīgā patiesība: Bandinieki mēs / Šacha dīvainā spēlē, ko spēlē pats Dievs.» Tā Andrejs Kurcijs tulkojis persiešu dzejnieka Omāra Haijama rindas, kuras manam tēvam un citiem viņa draugiem gūstekņiem patika skaitīt. Es meklēju pirmavotu — kā tas skan farsi valodā? Kolēģis no Irānas apgalvo, ka Haijams neko tādu nav rakstījis. Nevar būt! Kur tad Kurcijs būs rāvis šo dzeju, ja ne —
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.