Pandēmijas laika prieks • IR.lv

Pandēmijas laika prieks

Brīvprātīgais Lauris Olups, sekojot noteikumiem, sejai uzmaucis elastīgo sporta šalli, rokās — mājsaimniecības cimdi. Vecs cilvēks no šāda tipiņa nobītos, bet Maija Mangaļsalā gan ne par ko nebrīnās. Grib parunāties, no sliekšņa rāda savu dārziņu. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe

Izolācijā ieslodzītajiem cilvēkiem ikdienu izkrāso pārtikas piegādes, ko sarūpē brīvprātīgo palīdzības kustības #paliecmājās aktīvisti. Cilvēkus, kas nedzīvo digitālajā vidē, ar interneta platformu savieno zvanu centrs. No šīs nedēļas uzmanība pievērsta arī mediķu vajadzībām

Pie Rimi hipermārketa esam sarunājuši tikties divpadsmitos, tomēr Lauris Olups atsūta īsziņu, ka sācis iepirkšanos agrāk. Ilgi nenāk ārā. Vēlāk atzīstas, ka skraidījis pa veikala nodaļām kā dulls — ikdienā viņš šādās vietās neiegriežas, bet pasūtītāji izteikuši ļoti precīzas vajadzības.

Maija, 83 gadus veca kundze Mangaļsalā, vēlējusies baltmaizi un rupjmaizi, Krievijas sieru, biezpienu, kefīru, kūpinātu vistu, banānus, cukura paku, 20 olas. Viss kopā — 17 eiro. Lai arī brīvprātīgajiem ieteikts palīdzības saņēmējus mudināt norēķināties internetbankā, Laura pieredzē tas īsti nestrādā. No Andrejsalas braucis ar savu mašīnu, iepircies, protams, arī par savu naudu, Lauris divus no trim milzīgajiem maisiem jau paspējis atstāt gados vecākam vīrietim daudzdzīvokļu mājā Sarkandaugavā, kas sagatavojis skaidru naudu. Apmaiņa drošā attālumā notiek pa durvju šķirbu, bet Maijas kundze pretēji norādījumiem iznākusi ārā. Viņa dzīvo viena, veikala tuvumā nav.

Atvadījies no kundzes, brīvprātīgo palīdzības kustības #paliecmājās dalībnieks ātri pārskata līdz šim paveikto. Pilns mašīnas bagāžnieks ar briketēm no Depo jāved uz koka māju Stabu ielā. Tvaika ielas slimnīcas pacients lūdza nopirkt našķus — 20 šokolādes sieriņus un divus luņķus desas, bet naudu atstāja nodaļas māsiņai. Pārtika sapirkta vēl vienai kundzei, kas Lauri mīļi sauca par dēliņu, lūdza nākamajā dienā vēl aizskriet pēc zālēm. Arī kungs Sarkandaugavā šodien prasījis: «Vai varu jums vēlreiz piezvanīt? Tā arī ir daudz ātrāk.»

«Un, kamēr man tiešām īsti nav, ko darīt, saku, lai zvana,» pasmaida Lauris.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu