Kas ir pandēmijas laika mācības? Ko nākotnē varam darīt citādi un labāk? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Eiropas Savienības (ES) finanšu ministri 9. aprīlī panāca vienošanos par 540 miljardu eiro atbalstu dalībvalstīm vīrusa izraisīto seku likvidēšanā. Summa izklausās iespaidīga, tomēr tā nesasniedz pat 3% no visas ES iekšzemes kopprodukta (IKP). Pieņemot, ka ekonomiskās aktivitātes kritums būs mērāms aptuveni 10% apjomā no IKP, atbalsta pasākumiem vajadzētu būt vismaz trīs reizes lielākiem, ko arī norādīja Eiropas Centrālās bankas pārstāvji.
Pati summa gan nav lielākā problēma. Satraukumu vajadzētu izraisīt finansiālā atbalsta struktūrai, kas tiek organizēta aizdevumu un garantiju veidā. Dalībvalstis var pieteikties atbalstam un to saņemt, bet, tiklīdz krīze būs pārvarēta, tām aizlienētā nauda būs jāatdod. Kāpēc tas ir problemātiski? Jo dalībvalstis atkal būs spiestas ievērot fiskālo taupību, kas nozīmēs ļoti ierobežotu kapacitāti investēt sociālajā infrastruktūrā, piemēram, veselības aprūpē. Vēstījums no Eiropas ir skaidrs: ar savām problēmām tieciet galā paši.
Covid-19 lieliski izgaismo apslēpto spriedzi ES institucionālajā iekārtā. Par laimi, vismaz pagaidām Latvija nav pieredzējusi nopietnu vīrusa uzliesmojumu, kas pakļautu mūsu sociālā atbalsta sistēmas nopietniem pārbaudījumiem kā Itālijā un Spānijā. Tomēr, ja tā notiktu, būtu loģiski sagaidīt palīdzību no ES — palīdzību, kas izpaustos kā kopēja rīcība un kopēja risku uzņemšanās. Eiropas dienvidu valstis šādu palīdzību cer sagaidīt tā saukto «koronaobligāciju» veidolā. Finanšu investīciju nolīgums, ko parakstītu visas ES dalībvalstis kopā (nevis katra atsevišķi), ļautu pārciest ne tikai sociālo krīzi, bet arī radītu apstākļus ilgtermiņa plānošanai un Covid-19 pandēmijai līdzīgu draudu novēršanai. Šāds solis piešķirtu reālu saturu vārdos sludinātajai Eiropas solidaritātei. Tomēr bagātākās ES valstis — Nīderlande, Austrija, Vācija — atsakās parakstīties. Tas apliecina, ka Eiropas valstu nacionālās intereses nebūt nav sinonīms visas Eiropas interesēm. Latvijai būtu derīgi paturēt prātā, ka ES mīlestība tiek dāvāta ar nosacījumiem un Briseles lēmumi ne vienmēr tiek pieņemti visas savienības vārdā.
Būtu interesanti zināt, kurā pusē šajā strīdā stāv Latvija. No finansiāla un ekonomiska skatpunkta Latvija noteikti būtu ieguvēja, ja «koronaobligācijas» kļūtu par realitāti — tas ļautu vēl vairāk samazināt investīciju izmaksas un palielināt to apmēru. Apvaicājies par to Finanšu ministrijai, no tās pārstāvja sniegtajām atbildēm varēju secināt tikai to, ka Latvija paklausīgi sēž maliņā un pievienosies tai nometnei, kura gūs virsroku. Tomēr var gadīties, ka vienubrīd sēdēt malā vairs nebūs iespējams. Kas notiks, ja eirozona sāks šķelties un tās deviņas valstis, kas atbalsta «koronaobligācijas», izdos savas parādzīmes bez Vācijas un Nīderlandes dalības? Iespējams, drīz vairs Latvija nevarēs tukši atrunāties, ka mūsu interesēs ir vienots eiro, jo šis eiro būs sadalījies divās daļās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.