Republikas pret Savienību • IR.lv

Republikas pret Savienību

1
PSRS prezidents Mihails Gorbačovs (pa labi) un Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins PSRS Tautas deputātu kongresā 1990. gada decembrī. Foto — Imageforum
Pauls Raudseps

Pirms 30 gadiem, 1990. gada pavasarī, visā PSRS vara slīdēja no Gorbačova rokām. Ir turpina rakstu sēriju — par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai

Neviens cits padomju līderis nekad nebija neko tādu piedzīvojis, neviens cits nebūtu neko tādu pieļāvis. 1990. gada 1. maija parādes noslēgumā Sarkanajā laukumā Maskavā PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un pārējie uz Ļeņina mauzoleja sarindojušies kompartijas līderi tika apsaukāti un izsvilpti. Gājienam pielaistie neoficiālo organizāciju pārstāvji kliedza «Atkāpies!» un «Nost ar partiju!», vicināja plakātus ar uzrakstiem «Rokas nost no Lietuvas!» un «Nost ar impēriju un sarkano fašismu!» un panāca, ka PSRS varenie ar dzelzsbetona ģīmjiem pamet savas goda vietas.

Lai kurā virzienā vērās acs, 1990. gada pavasarī skats no Kremļa mūriem bija līdzīgs. Impērija ira pa vīlēm, un nacionālais jautājums, kuru amatā stāšanās brīdī Gorbačovs naivi uzskatīja par «atrisinātu», uzliesmoja pa visu plašo PSRS. Sekojot baltiešu piemēram, no Moldovas rietumos līdz Tuvai pie Mongolijas robežas tika dibinātas tautas frontes, un no Baltkrievijas līdz Kirgīzijai padomju republiku vairākumtautību valodas tika atzītas par oficiālām.

Tomēr daudzviet konflikti radās nevis ar «centru», bet starp vietējām tautām, un aizspriedumi nereti noveda līdz vardarbībai. Cilvēki gāja bojā gan Centrālāzijā Fergānas ielejā, kur uzbeki nostājās pret kirgīziem un turkiem, gan Melnās jūras austrumu krastā, kur abhāzi sacēlās pret gruzīniem. Kalnu Karabahas armēņu vēlme atdalīt savu teritoriju no Azerbaidžānas un to pievienot Armēnijai izraisīja sadursmes jau 1988. gadā, bet pēc PSRS sabrukuma pārauga ilgstošā karā.

Tiesa, Maskavai šādi konflikti zināmā mērā bija izdevīgi. «Skaldi un valdi» politika vienmēr ir bijusi impēriju uzticamākais varas noturēšanas līdzeklis, turklāt šādi etniski konflikti bija arguments arī starptautiskajā līmenī redziet, kādas šausmas sāksies, ja Maskava zaudēs kontroli pār šīm teritorijām. Šāda retorika atrada dzirdīgas ausis. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu