Kas ir pandēmijas laika mācības? Ko nākotnē varam darīt citādi un labāk? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Ko varam mācīties no šī laika? To, ka globāla mēroga katastrofas nav nekāds joks, un līdzīgās situācijās nākotnē būt tām gatavi. Tādas atkārtosies, ja turpināsim dzīvot kā līdz šim. Daudzas jaunas slimības rodas tāpēc, ka cilvēki neapdomīgi patērē dzīvnieku valsts produktus. HIV/AIDS, iespējams, radās tāpēc, ka cilvēki ēda pērtiķus. Arī cūku gripa, putnu gripa un daudzas citas kaites nāk no dzīvnieku pasaules.
Mūsu planētas lielākie draudi ir nevis atomkarš, bet klimata krīze un pandēmijas. Nu viens no šiem draudiem ir mūs skāris. Tāpēc vērts padomāt arī par otro. Pandēmija ir pēkšņs trieciens, taču klimata krīzes posts krājas pakāpeniski — daudzus tas neuztrauc, jo sekas šķietami nav jūtamas. Tomēr tās būs traģiskākas nekā Covid-19 krīze. Dramatiskas pārmaiņas nav tikai Austrālijas vai citu tālu zemju problēma, un tas beidzot ir jāsaprot! Starp citu, jau tagad Latvijā ir malārijas odi. Par laimi, bez malārijas. Baltijas jūra sasilstot aizaugs ar aļģēm. Iespējams, jau pēc pāris gadu desmitiem mums nebūs foršas pludmalītes, kur peldēties un sauļoties. Tikpat nopietni un apzinīgi, cik šobrīd reaģējam uz Covid-19, būtu jāattiecas arī pret klimata pārmaiņām. Ar tām daba sirgst krietni ilgāk. Pandēmija ir kā stopsignāls, lai cilvēki mainītu savu dzīvesveidu un izturētos dabai draudzīgāk.
Taču šai situācijai ir arī pozitīvi aspekti. Piemēram, gandrīz apstājusies avioindustrija — viens no lielākajiem gaisa piesārņotājiem. Iespējams, krīze mainīs patērēšanas kultūru. Pats cenšos rūpīgi plānot finanses un izvērtēt, ko un kāpēc iegādājos. Sākumā bija grūti saprast, ka tik daudz no tā, ko pērku, man nemaz nevajag. Tagad, kad cilvēki ir spiesti sēdēt mājās un finansiālā situācija kļuvusi nestabila, viņi pārvērtēs ieradumus. Sapratīs, ka laime neslēpjas bezjēdzīgos pirkumos. Aizņemtajiem ir iespēja attapties — paga, man taču ir ģimene! Un izmantot šo laiku, lai iemācītos vienkārši būt un sarunāties ar savējiem.
Nedomāju, ka izolācija mainīs socializēšanās paradumus — kad viss būs beidzies, ļaudis atkal apmeklēs publiskus pasākumus, sarokosies, apskausies, sabučosies. Es ceru, jo esmu cilvēks, kam ļoti patīk apskauties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.