Tu labi izskaties, mazais! • IR.lv

Tu labi izskaties, mazais!

Juris Zvirgzdiņš. Ilustrācija — Ernests Kļaviņš
Ieva Puķe

Mūža balvas literatūrā ieguvējam Jurim Zvirgzdiņam pēdējā laika notikumi izjaukuši ceļojumu uz Spāniju. Toties viņš gaida četru grāmatu iznākšanu

Ļaujiet, es jūs apšpricēšu! Juris Zvirgzdiņš no ķešas izvelk pulverizatoru ar dezinficējošu šķidrumu. 79 gadus vecais rakstnieks, kam Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) eksperti nupat piešķīra mūža balvu literatūrā, nelieto internetu. Laiks ir brīnišķīgs, tāpēc esam riskējuši satikties netālu no viņa mājas. Katrs savā soliņa galā pretī ziedošajām Uzvaras parka sakurām. Zvirgzdiņš pazīst bijušā Japānas vēstnieka sievu Keiko Osanai, kura ne tikai uzrakstīja bilingvālu grāmatu latviešu un japāņu valodā, bet arī ar vīru izdomāja Rīgai uzdāvināt 150 šādu kociņu.

Sakuru ziedēšana un tikko pārlasītās iepriekšējo gadu piezīmes rakstnieku dara sentimentālu. Parasti aprīļa pirmajā nedēļā viņš atklājot āra kafejnīcu sezonu, tās tagad ļoti pietrūkst.

Man līdzi pudele dzirkstošas bērza sulas, divas glāzes. Zvirgzdiņš, pagājis gabaliņu nostāk, uzvelk ātru dūmu. Nav tā, ka viņš neuztrauktos par veselību. «Nez, kur var nopirkt tādu uzpurni?» viņš apjautājas, skatoties uz cilvēkiem parkā. Pandē-mi-ja gan nav grūtākais Zvirgzdiņa pieredzē. «Padomju okupācija, kas ieilga, vācu okupācija,» viņš uzskaita. «Mani, piemēram, ļoti interesē, kā inteliģenti cilvēki Padomju Latvijā pārdzīvoja periodu no 1945. līdz 1956. gadam. Es 15 gadu vecumā biju pārāk bērnišķīgs, ar vecākiem sāku klausīties Amerikas balsi, bet lielākas saprašanas par ģeopolitiku nebija.» 2001. gada 11. septembrī sirds situsies kā dulla, televizorā vērojot, kā brūk Dvīņu torņi Ņujorkā. «Sieva sākumā domāja, ka tā ir kaut kāda amerikāņu šausmu filma.» Pašam licies, ka tūlīt sāksies trešais pasaules karš.

Rakstnieks pieder pie ideālistiem, kas cer, ka arī pandēmijas pieredze mūs darīs gudrākus. 

«Kas bija kaitinošākais «iepriekšējā dzīvē», izņemot politiku?» apjautājos. «Garlaicība. Tā vienotā domāšana,» atbilde nāk ātri. «Jau tad, kad divreiz pamācījos Pētera Stučkas vārdā nosauktā augstskolā, tas vienkārši bija garlaicīgi. Vispirms studēju latviešu valodu un literatūru, pēc tam — vēsturi, abas man negāja pie sirds. Izdomāju: labāk sēžu Jēkaba ielas bibliotēkā un lasu to, kas toreiz bija pieejams. Biju arī pietiekami fiziski spēcīgs, lai varētu strādāt neprestižu darbu. Tāpēc man atšķirībā no citiem kolēģiem bija plašāka sociālā pieredze.»

Strādādams par sargu un ugunsdzēsēju Jaunatnes teātrī, kopā ar draugu Gati Gudetu uzrakstījis lugu Jubilejas gads, vienu no pēdējiem Ādolfa Šapiro iestudējumiem, pirmizrāde notika 1990. gadā. «Šapiro bija solīds cilvēks. Man mūsdienu cilvēkos traucē nepateicība. Viņi vairāk atceras nepatīkamo. Bet, ja kāds viņiem ir palīdzējis, tad uzskata, ka jau sen ir to pelnījuši. 50 padomju okupācijas gadi nav attīstījuši labākās cilvēku īpašības. Katrs centās kaut kā iekārtoties, iegūt kādus bonusus.»

Tieši pēdējā laikā, šķiet, bijām pietuvinājušies izglītotas, rietumnieciskas sabiedrības standartiem, es oponēju. Vienīgi jauniešiem vecāku dziesmotās revolūcijas ideāli bieži vien izrādījās sveši. «Šo brīvestību arī mēs neizcīnījām,» rakstnieks ievieš korekcijas. «Tie, kas patiesi cīnījās par neatkarību, bija bezmaz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Mums visiem viņa uzkrita uz galvas kā debesmanna. Cilvēki pat nesaprata, ka, piemēram, atjaunotās Latvijas pirmais premjerministrs Ivars Godmanis ir VDK aģents.» 

No teiciena «bija tādi laiki» Zvirgzdiņam metoties zosāda. «Ne visi uzvedās vienādi.» Viņš vervēts reizes trīs, solot karjeru un publikācijas prestižos izdevumos. Nav piekritis sadarboties, kaut gan varbūt arī pats bijis mazliet naivs. «Paziņu, francūzieti Katrīnu Dorē, kura padomju laikā dzīvoja Rīgā un universitātē vienu gadu pasniedza sarunvalodu, pēc tam avīzēs aprakstīja kā izlūkdienesta spiedzi. Protams, viņa bija kreisi noskaņota, kā jau daudzi franči, un Francijas valdība taču tolaik ar PSRS mainījās studentiem un arī pasniedzējiem.» Tieši Katrīna izrādījusies viņa pirmais tilts uz Rietumiem. «No slēgtās sistēmas izbraucu 1989. gada rudenī kopā ar Normundu Naumani. Viņš no vilciena izkāpa Rietumberlīnē, bet es biju mēnesi Parīzē pie šīs Katrīnas. Ko es varēju zaudēt? Neko. Televizorā redzēju, kā krīt Berlīnes mūris.»

Vai sarunas biedrs izbaudīja ceļošanas brīvību pirms pandēmijas? «Ir lietas, kurām esmu par vecu,» viņš nogroza galvu. «Mans jaunības draugs Isidors Haits, pusbaltkrievs, pusebrejs, lai būtu brīvs, strādāja par logu mazgātāju. Pēc tam 30 gadus to pašu darīja Ņujorkā, bet tagad dzīvo Kolumbijā. Jau gadus četrus aicina ciemos. Beigās sarunājām, ka tiksimies Barselonā — pusceļā starp abām valstīm. Diemžēl plāns ir atcelts.» Tomēr Zvirgzdiņš ne tik sen viesojies pie vācu bērniem Cellē pie Hannoveres, čehu bērniem Prāgā, latviešu bērniem Helsinkos un Luksemburgā. Viņa grāmatas iznākušas krievu, lietuviešu, vācu, somu, itāļu, armēņu valodā, tulkojumi — čehu un franču žurnālos.

Lai arī roka rakstniecībā izmēģināta kopš 18 gadu vecuma, pirmā publikācija tapusi tikai 45 gados, un tā nebija grāmata. «Nejaušība,» viņš godīgi atzīst. «Paziņa jautāja, vai gribu uzrakstīt par viņa sievu keramiķi Jutu Rindinu žurnālam Liesma. Manu stāstu Loms arī publicēja 1982. gadā, kad nomira Brežņevs. Uz  žurnāla vāka bija jaunā padomju konstitūcija, atverot, ielikts Brežņeva portrets sēru logā, priekšpēdējā lapā — mans stāsts. Augšā rakstīts: «Ironiskā proza.» Diezgan pavājš. Bet par nākamo stāstu Pūķis man vēl šodien nav kauns.»

Zvirgzdiņam iznākuši trīs romāni pieaugušajiem. 1973. gadā kā neizdevušos gan sadedzinājis satīrisku grāmatu, ko tagad būtu interesanti pārlasīt. «Līdz 1985. gadam nedomāju, ka šajā zemē kaut kas mainīsies. Kļūdījos tāpat kā Rietumu politologi. Tas bija romāns par cilvēku, kurš dzīvo Gulbju namiņā pie Rīgas kanāla. Tagad viņu sauktu par bomzi. Bet viņa mīļotā sieviete strādā partijas centrālkomitejā, no rītiem no kafejnīcas nes viņam bulciņas.»

Arī bērnu literatūrā, kur Zvirgzdiņš guvis vislielākos panākumus, iesviedusi nejaušība. Jaunā režisore Māra Ķimele lūgusi pārtaisīt raidlugā gruzīnu pasaku, ko iestudēt radiofonā. «To izdarīju, un tur strādāja fantastiska dāma, jau nelaiķe Biruta Zeiberliņa. Viņa paprasīja vēl. Tā līdz 1991. gadam lokalizēju un dramatizēju bērnu raidlugas, vēl tagad tās šad un tad skan.»

Vai pašam arī tolaik auga bērni? Zvirgzdiņš atbild ar pretjautājumu. «Cik bērnu bija Rainim? Nav man bērnu diemžēl. Ne-biju disidents, bet jaunībā nelikās, ka gribu bērnus, kas dzīvotu tajā Orvela valstībā.»

Taču sirmajam vīram par bērnu domāšanu esot zināma skaidrība. «Ja es kaut kur redzu nodrukātu vārdu «puisītis», man šķiet, ka lasu Poruku,» viņš iesmejas. «Bērnu paaudze tagad nomainās ik pa pieciem gadiem, rakstot cenšos iedomāties, cik vecs ir potenciālais lasītājs.» 

Viss ir vienkārši — literāts atrod kādu bērnu. Skolēnu žargonu grāmatai Have a Nice Day! Gandrīz mīlas stāsts ierādījusi žurnālista Ervīna Cīruļa meita Hilda, tolaik 11 gadus veca. Grāmatai Pino un Maksis vieni mājā, kuras atklāšana pārcelta uz rudeni, līdzautore ir Katrīne Sammute. «2018. gadā Luksemburgā iepazinos ar jaunu dāmu, kurai arī bija 11 gadu. Viņa sāka stāstīt par melnajiem caurumiem. Izdomājām, ka tos aizlāpīsim kā zeķi. Mājā bija kaķītis, kuru sauca par Pino, un izdomājām, ka kopā uzrakstīsim grāmatu par kaķīti un sunīti Maksi. Viņa rakstīja pusi, es pusi, mainoties ar tekstiem,» priecīgi atceras rakstnieks. Lai arī Zvirgzdiņa rokrakstus ar datoru pārraksta draugs, kura vārdu viņš grib atstāt noslēpumā, literāts ir gana ražīgs. Pašlaik apgādos publicēšanu gaidot četras jaunas grāmatas.

«Un kad sāksit pati kaut ko nopietnu rakstīt?» viņš uz atvadām sirsnīgi apjautājas. «Ejiet mājās, paņemiet pildspalvu, zīmuli vai datoru un sāciet!» Zvirgzdiņš vedina. Citas atvadu frāzes aizgūtas no drauga Isidora, kurš Kolumbijā: «Tu labi izskaties, mazais!» Un no Birutas Zeiberliņas radiofonā: «Iespēju robežās dzīvo godīgi!»

Ēdienkarte

Bērzu sulas un cigarete

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu