Drosme fotografēt

1949. gada deportācijas dokumentētas tikai dažās fotogrāfijās. Ir apzināja četrus cilvēkus, kas ar kameru fiksēja izsūtīšanas. Kādos apstākļos tapa šīs fotogrāfijas?

Pulksten 12 dienā lokomotīves mašīnists deva trīs garus atvadu svilpienus un ešelons no Auces stacijas sāka ceļu uz Sibīriju. Tas bija 1949. gada 25. marts. Iepriekšējā dienā Auces pamatskolas 7. klasē militārās mācības stundā ienāca trīs vīri nošmulētos aitādas puskažokos un ar automātiem. Viņi nosauca Mirdzas vārdu. «Poiģom!*» teica viens no bruņotajiem, un Mirdzu Zemīti aizveda. Šis skats un nākamā diena neizdzēšami iespiedusies toreizējā klasesbiedra, vēlāk pazīstamā fotogrāfa Gunāra Janaiša atmiņā.

Stundas tajā dienā vairs nenotika. Pa skolas bēniņu logu bērni slepus vēroja, kā stacijā pildās lopu vagoni. Apsargu dzīto cilvēku vidū Gunārs centies sazīmēt arī Mirdzu baltā lakatiņā. Viņš aizlienēja no klasesbiedra Ināra Sīpola platfilmu fotoaparātu Kodak 6×9. Kad vilciens jau brauca prom, Gunārs to nofotografēja. 

Tas bija viens no pirmajiem mirkļiem, kurā viņš sāka apzināties — padomju okupācijā fotoaparāts var būt bīstamāks par ieroci. 

Fotografēt izsūtīšanu bija stingri aizliegts. Kopš 90. gadu beigām ilgu laiku bija zināmas tikai trīs Latvijas Okupācijas muzejā glabātas fotogrāfijas, kurās redzamas 25. marta deportācijas. Mazāk zināms bija fakts, ka tās uzņēmis Jānis Indriks no Stendes. Pērn pētnieki atklāja vēl vienu fotogrāfiju, kuras autors bija Tālivaldis Dravnieks no Ventspils. Viens attēls, kurā redzams no Auces stacijas aizejošais vilciens, ir Gunāra Janaiša fotoarhīvā. Bet fotovēsturniekam Pēterim Korsakam ir vēl trīs attēli, kuros 1949. gada izvešanu no Skrundas stacijas, vēl skolnieks būdams, fiksējis Elmārs Heniņš. Tas arī ir viss, ko izdevās apzināt, meklējot deportāciju fotoliecības. Katram no attēliem ir savs dramatisks stāsts.