Kāpēc igauņiem salīdzinoši mazsvarīga ir 1990. gada 30. martā pieņemtā deklarācija «Par Igaunijas valstisko statusu»? Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Ceļā uz neatkarības atjaunošanu Igaunija īpatnējā kārtā bija vienlaikus gan radikālāka, gan pragmatiskāka nekā Latvija. Turklāt pretstatā pārējām Baltijas valstīm, kurās 1990. gada pavasara deklarāciju dienas — 11. marts Lietuvā un 4. maijs Latvijā — vēl šodien rezonē tautas atmiņā kā emocionāli piesātināti un vēsturiski nozīmīgi datumi, gandrīz neviens Igaunijā vairs neatceras 30. martu, kad pirmā brīvi ievēlētā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju «Par Igaunijas valstisko statusu».
Lai gan latvieši bija pirmie, kas sāka pārbaudīt Gorbačova pasludinātās atklātības robežas ar Daiņa Īvāna un Artūra Snipa 1986. gadā sākto kampaņu pret Daugavpils HES celtniecību un Helsinki-86 akciju pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, no 1988. gada vadošo lomu Baltijā nepārprotami bija pārņēmuši igauņi. Taču pašā Igaunijā pārmaiņu kustība sadalījās divās, nereti asi konkurējošās straumēs.
Pirmo varētu saukt par pragmatiski ekonomisko, kuras vadībā izvirzījās jaunāki, reformām gatavāki padomju Igaunijas valsts pārvaldes darbinieki, kuru redzamākais pārstāvis bija Edgars Savisārs. Jau 1987. gada novembrī Savisārs, kurš tolaik bija departamenta vadītājs Igaunijas Valsts plānā — iestādē, kurai padomju sistēmā bija uzdots organizēt visu tautsaimniecības dzīvi —, bija starp Igaunijas ekonomiskās patstāvības plāna IME (igauniski — «brīnums») autoriem. Plānā tika izvirzīta tam laikam ļoti ambicioza vīzija — padarīt Igauniju par pilnīgi patstāvīgu tautsaimniecību, kura veido attiecības ar pārējo pasauli pēc brīvā tirgus principiem.
1988. gada aprīlī Igaunijā notika Radošo savienību plēnums, kurā izskanēja asa padomju sistēmas kritika, un Savisārs televīzijā paziņoja par Igaunijas Tautas frontes izveidošanu. Latvijā analogi notikumi bija jāgaida līdz vasarai. 1988. gada 16. novembrī Igaunijas Augstākā Padome, kuru vēl aizvien veidoja pirms Gorbačova reformām izraudzītie nomenklatūras pārstāvji, pieņēma suverenitātes deklarāciju. Igaunija paziņoja, ka tā var izvēlēties, kurus Maskavā pieņemtos likumus un lēmumus ieviest un kurus ignorēt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.