Tumšās skaņas bērnistabā • IR.lv

Tumšās skaņas bērnistabā

Jermas lomā Maija Doveika, Huans — Normunds Laizāns. Foto — Kristaps Kalns
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Nacionālā teātra izrāde Tukšais zieds ir sadzīviska, bet tāda tā nav lugas autoram Lorkam

Visā pasaulē nāve ir gals. Tā ierodas, un priekškars nolaižas. Bet Spānijā — ne. Spānijā priekškars paceļas. Tā ir valsts, kurā dzīves augstākās vērtības izkaļ nāve — tā 30. gadu sākumā par duendi, spāņu mākslas un dzīves principu, rakstīja izcilais modernists Federiko Garsija Lorka. Režisore Ināra Slucka, iestudējot viņa lugu Jerma — stāstu par jaunu sievieti, kura izmisīgi vēlas bērnu —, arī atsaucas uz duendi, tikai uzsvaru liek uz dzīvi. Tukšais zieds, kā Jerma pārsaukta Nacionālajā teātrī, ir laba izrāde, bet vienu tai tomēr var pārmest — jo Lorkas luga, pēc kuras izrāde veidota, nav laba; tā ir ģeniāla.

Nezinu, tīši vai netīši, bet Slucka spāņu rakstnieka nereālistisko darbu ir sadzīviskojusi, un būtiski mainījies tā ritms. Ne dzejas (izrādē tā skan ierakstā, komponista Edgara Mākena komponēta, kora Latvija un aktieru iedziedāta), bet lugas prozas daļas, kas Tukšajā ziedā visbiežāk izklausās kā jau daždien sadzīves sarunas. Pēc izrādes ilgi domāju, kāpēc dzeja un proza tajā skan, it kā būtu salipinātas no dažādiem darbiem. Un tad atnāca atbilde: tumšās skaņas, kas svarīgas Lorkam un kuras minētas pat izrādes programmiņā, Slucka interpretējusi kā skaistu, bet tukšu tēlu, nepievēršot uzmanību noslēpumiem, kas Jermu padara par lielo pasaules klasiku.

Lugas darbība ir pārnesta uz mūsdienām. Marijas Ulmanes askētiskā scenogrāfija, uz kuras fona izceļas atsevišķi priekšmeti (galds, gulta, vanna utt.), rosina domāt, ka iestudējums būs metaforisks, tomēr poētiska zīmju sistēma neizveidojas. Tik vien kā racionāli fiksējamais vides sašaurinājums: Lorkas upe Sluckai pārvērtusies veļasmašīnā, avots — burkā ar ūdeni, bet Maijas Doveikas Jerma pelēkās sienas tā arī nepamet pretēji lugai, kuras varone nemitīgi atrodas laukā un mājās jāved gandrīz vai ar varu.

Režisore Jermas stāstu, šķiet, redz tikai psiholoģiski risināmu, tāpēc arī priekšmeti viņai ir tikai priekšmeti. Kādā intervijā režisore pat stāstīja, ka gribējusi paskatīties, vai lugas konflikts ir aktuāls — medicīna taču mūsdienās spēj gandrīz vai neiespējamo; bērns nav vienīgā sievietes pašrealizācijas iespēja; vīru var arī pamest, ja viņš bērnus ne grib, ne spēj dāvāt. Un izrāde patiešām ir par sievieti, kurā ir ierunājusies daba. Tā ir nopietna tēma, kuru Maija Doveika, būdama traģēdijas mēroga aktrise, izspēlē tā, ka kaklā sakāpj kamols. Tāpēc Tukšo ziedu negribas nosaukt par tukšu lozi — esmu pārliecināta, ka izrāde gandarīs daudzus skatītājus. Tā izceļas arī ar saskaņotu ansambļa darbu un talantīgi veidotām epizodiskām lomām — Normunds Laizāns (Jermas vīrs Huans), Kaspars Zvīgulis (Viktors), Inga Misāne-Grasberga (draudzene Marija), Lāsma Kugrēna (Veča), Daiga Gaismiņa (Doloresa)…

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu