Pirms trim gadiem nopirku bišu stropu. Dzīvoju pilsētā, lauku māju man nav, bet strops ar bitēm — ir! Ideju nošpikoju no drauga Kaspara, kurš uz Jūrmalas mājas otrā stāva balkona bija nolicis stropu. Izdomāju, ka mums ar sievu un meitu arī vajag bišu saimi. Ja stropi var atrasties uz LTV terases un Zviedrijas vēstniecības dārzā Rīgas centrā, kāpēc mums nevar būt savs? Man patīk doma par bitēm pilsētā. Tas ir kaut kas labs — bites apputeksnē ziedus un veido krāšņāku dabu.
Dārzs pie mūsu Jelgavas mājas ir tik mazs, ka stropam vietu atrast grūti. Apsvēru iespēju to novietot uz saimniecības ēkas jumta, bet tad vajadzētu izturīgāku jumtu. Tāpēc sarunāju ar mammas draudzeni, ka stropu nolikšu pie viņas mājas Ozolniekos, kur apkārt ir pļavas un meži. Tad sludinājumu portālā sameklēju tanti, kas pārdeva stropus ar visām bitēm, noīrēju mašīnas piekabi, kur likt pirkumu, un kopā ar sievu un draugiem braucām pēc bitēm.
Ierasties vajadzēja vēlu vakarā, kad visas bites atgriezušās mājās un guļ. Bija kāda stunda pirms pusnakts, kad iebraucām tantes sētā. Viņa bija sagatavojusi saimi transportēšanai un papīra lapas, uz kurām bija sarakstījusi padomus biškopībā. Aizvedām saimi uz Ozolniekiem, un, kad cēlām stropu ārā no piekabes, bites sāka zumēt. Dusmojās. Attaisījām stropa skreju, bites izlaidās, bet palika pie skrejas un nokarājās kā gara bārda. Prom nelidoja — strops taču pilns ar medu!
Ir cilvēki, kuriem biškopība ir baigā zinātne. Bet man ir cita pieeja. Padomājiet — bites taču var mierīgi dzīvot bez cilvēku palīdzības! Jā, viņas var nomirt, bet jebkurš var nomirt. Pašiem labākajiem biškopjiem ar visām superinovatīvajām «fīčām» bišu saimes mēdz nomirt. Tāpēc nolēmu neiespringt un biškopību apgūt lēnām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.