Gads ar pazemes gūstekni • IR.lv

Gads ar pazemes gūstekni

Ilustrācija — Līga Spunde
Edīte Tišheizere

Ludviga van Bēthovena Fidelio, iespējams, ir pirmā patiešām laikmetīgā opera, kurā politiskās kaislības sit augstu vilni. Tās iestudējumi uzplaukst revolūciju un juku laikos. Arī šogad, komponista 250. jubilejas gadā, daudzi opernami sacenšas Bēthovena uzdoto mīklu risināšanā

Leģenda ir neganta, bet koša. Bēthovens, sava laikabiedra, itāļu komponista Ferdinando Paēra operu Leonora jeb Laulāto mīlestība noklausījies, iebrāzies aizkulisēs, noķēris autoru un pasludinājis: «Ak, mīļais draugs, man katrā ziņā jāsaraksta jūsu operai mūzika!» Lai cik iznīcinošs — droši vien pašam to neapjaušot — bija Bēthovena izsauciens, vienā ziņā komponistam taisnība: librets bija aizraujošs, jo tā pamatā bija luga pēc patiesiem notikumiem Lielās franču revolūcijas un tai sekojošā terora laikā. Dramaturgs gan notikumus, drošs paliek drošs, bija pārcēlis uz Spāniju nenoteiktā laikā — augstdzimušais Florestāns, sava politiskā pretinieka, vietvalža Pizaro nīdēts, ir pazudis. Viņa sieva Leonora, padzirdējusi, ka pazemē slepenībā tiek turēts anonīms gūsteknis, pārģērbjas par jaunekli un, pieņēmusi Fidelio vārdu, piesakās cietumsargam Roko par palīgu. Sākumā neiztiek bez jaukiem pārpratumiem, jo Roko meita Marselīna, protams, viņā iemīlas un atstumj iepriekšējo pielūdzēju Žakino. Dziesmuspēle ar pārģērbšanos kļūst par traģēdiju, kad, uzzinājis, ka viņa izrīkošanos brauks pārbaudīt valsts ministrs, ļaundaris Pizaro pavēl cietumsargam gūstekni nogalināt, bet, kad padotais šaubās, nogalēšanu uzņemas pats. Tikmēr Roko un Fidelio jāizrok upurim kaps. Pazinusi ieslodzītajā savu vīru, Leonora/Fidelio vērš pret Pizaro ieroci, un tikām klāt ir arī ministrs, Florestāns tiek atbrīvots un vienojas ar mīļoto sievu duetā Ak, neizsakāmā laime!, kurā jau nojaušamas Devītās simfonijas gaviļu intonācijas.

Jubilejas palaikam ir kā prožektora stars, kas pēkšņi pavērsts pret labi zināmo, taču pieklājīgi aizmirsto, un tādā spožumā — skat! — kaut kas atklājas pavisam citāds. Jācer, ka Ludviga van Bēthovena 250. gadskārta nesīs ne tikai spilgtus iespaidus par viņa simfoniskajiem un klavierdarbiem, bet arī trakus un aktuālus komponista vienīgās operas Fidelio uzvedumus. To šogad ir pietiekami. Vīnē vien, pilsētā, kur Fidelio radīts, Valsts opera februārī uzveda tā pirmversiju — agrāk sarakstīto Leonoru, bet marta vidū šī paša opusa galīgajam variantam pirmizrāde būs Teātrī pie Vīnes upes (Teater an der Wien). Parīzē Elizejas lauku teātrī jau beigušās izrādes ar izcilo zviedru soprānu Nīnu Stemmi titullomā. Savukārt Londonas Koventgārdenā šo operu no marta diriģē sers Entonijs Papano, un tās centrā ir vācu megazvaigzne Jonass Kaufmanis, jau pirms gadiem desmit atzīts par 21. gadsimta labāko Florestānu. Un pilnīgi noteikti gada laikā Fidelio skanēs gandrīz vai katrā no 90 Vācijas opernamiem.

Krustcelēs un nelaikā

Fidelio, Bēthovena pirmā un pēdējā opera, ir tāds… krustceļa bērns. Dzimusi laikmetu sadurē, politisko kaislību inspirēta, tā paņēmusi kaut ko no Vīnes nepiespiestās dziesmuspēles, iedvesmojusies tiklab no Volfganga Amadeja Mocarta dzīvesprieka, kā no Vētras un dziņu laikmeta dzejnieka Frīdriha Šillera heroisma. Savos cildena un cilvēci izglītojoša libreta meklējumos Bēthovens ir arī priekšgājējs Vāgneram viņa ilgās pēc izrādes kā «cauruncaur mākslas darba» — Gesamtkunstwerk.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu