Pašu radītā pilsētā • IR.lv

Pašu radītā pilsētā

Siguldieši līdzdarbojas dārza veidošanā. Foto no privātā arhīva
Gunita Nagle

Var jau gaidīt, lai kāds mums pilsētas vidū uzdāvina puķu dārzu vai atpūtas vietu, bet, gaidot vien, var palikt bešā. Ir pienācis laiks pašiem radīt vidi tieši tādu, kādu vēlamies. Siguldas iedzīvotāji izveidojuši savu kopienas dārzu, bet liepājnieki Juliannas pagalmā rīko sev svētkus

Kad gaisu pievidžina putnu balsis un saulē sprāgst vaļā pumpuri, neliekuļosim, ir grūti sevi noturēt telpās un pie asfalta. Bet ne visiem ir dārzs, kur ļauties stādīšanas trakumam, un ne visām mājām ir jauki pagalmi, kur siltos vakaros pie vīna glāzes dirnēt kaut līdz vēlam vakaram. Kad dizainerei Norai Gavarei radās ideja Siguldā izveidot dārzu, kas piederētu katram, kas tajā ieiet, atklājās — pilsētnieki ar vislielāko prieku rūpējas par savām garšaugu, kabaču un tomātu dobēm. Savukārt Liepājā īpašniekiem atlika sakopt vienu industriāla rajona pagalmu, lai liepājnieki to atdzīvinātu ar ielu kafejnīcām, koncertiem, tirdziņiem un mākslinieku darbu izstādēm. Nevajag nekādas pašvaldības atļaujas, lai ļaudis paši veidotu savu priekpilno pilsētu.

Dārzs, kas pieder visiem

Pagājušā gada vasarā, kad Siguldas iedzīvotājas Lauras Kindzules meitiņai bija divi gadi, bet dēls vēl zīdainis, viņa kopā ar bērniem divas trīs reizes nedēļā gāja uz dārzu pilsētas centrā, Zaļās villas kvartālā. Kamēr mazais ratiņos šņākuļoja un meita spēlējās smiltīs, Laura paravēja dobes, aplaistīja stādus un vienmēr paņēma sauju rukolas lapu brokastīm. Bet tas nebija un nav viņas dārzs. Dārzs _audz_ ir Latvijā pirmais kopienas dārzs, kas nepieder nevienam, bet vienlaikus — visiem, kas vien vēlas tajā aplaistīt dārzeņu un puķu dobes, vienkārši pabūt. Ideja radās dizainerei Norai Gavarei, bet izveidoja un kopa to daudzi Siguldas iedzīvotāji un arī viesi. 

Kopš pagājušā gada maijā dārzu atvēra, tas nav bijis aizslēgts ne minūti, un neviens to nav sargājis. Siltumnīca ar visiem tajā nobriedušajiem tomātiem, 35 dažādu augstumu dobes, kurās izauga kabači, pupas, zirņi un cukurzirnīši, zemenes un garšaugi, tāpat kā dārza inventārs, bija pieejami visiem. Taču nekādus posta darbus dārzs nav piedzīvojis. Izņemot vienu kaņepi un viesu grāmatu, nekas nav pazudis. Gluži otrādi — cilvēki bija naski dārza kopšanā, bet kautrējās ņemt pašu izaudzēto. Lai raža būtu godam novākta, Norai dobēs un siltumnīcās pat bija jāizliek mazas norādes «Nogaršo!» vai «Paņem mani līdzi!». «Dārzu veidoju absolūtā uzticībā apmeklētājiem. Uzticība ir attaisnojusies,» saka Nora. 

Šis kopienas dārzs ir daļa no Noras Mākslas akadēmijā aizstāvētā maģistra darba par sociālo un pieredzes dizainu. Tas paredzēja sabiedrības līdzdarbību. Funkcionālā dizaina studentei ideja par šādu dārzu radās pirms diviem gadiem, kad viņa, atgriezusies no pilsētvides dizaina maģistrantūras studijām Honkongā, jutās izslāpusi pēc zaļojošas dabas un dārzā izaudzēta ēdiena. Tā radusies ideja izveidot kopienas dārzu pilsētas vidū. Tādi esot populāri Nīderlandē, Lielbritānijā un Vācijā. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu