Rīgas Krievu teātra izrāde Piecas dziesmas pēc atmiņas — katrs pats var minēt tās noslēpumus
Bērnībā mēs dzīvojām namā, kura parādes durvis allaž bija slēgtas. Gadījumos, kad iedzīvotāji gaidīja, teiksim, ārsta vizīti vai draugu bariņu dzimšanas dienā, uz ziņojumu dēļa parādījās zīmītes ar lūgumu durvis neslēgt, nama kārtības pārkāpšanas iemesla skaidrojumu un vaininieka parakstu. Arī mums bija šāds zīmīšu komplekts, ko mamma, nezinu, privātumu sargādama, ērtuma vai vienkārši asprātības dēļ saīsināja uz vienu. «Lūdzu neslēgt. Gaidām Godo.»
Kas ir Godo (atsauce uz absurda klasiķa Semjuela Beketa lugu Gaidot Godo), es, tikko skolas gaitas sākusi, protams, nezināju. Man izskaidroja — «gaidām to, ko nevar sagaidīt». Un man liekas, ka režisora Vladislava Nastavševa Piecas dziesmas pēc atmiņas ir par to pašu.
Nastavševa jaunais iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī publiku mulsina. Mulsums jūtams ne tikai skatītāju zālē, kas īsās (stunda piecpadsmit) izrādes laikā saspringtā uzmanībā veras skatuves virzienā un nesaprot, kā reaģēt, bet arī atsauksmēs, kas pedalizē it kā no skatītājiem noklausītu frāzi: «Bet kas tas bija?»
Atslēgas šim noslēpumam ir divas. Pirmā ir tehniska. Piecu dziesmu režija nav precīza un diemžēl nespēj skaidri signalizēt skatītājiem, ka gaidīt kādu sižetu nav jēgas. Bet otra atslēga gan ir izrādes trumpis, nevis trūkums — tā ir poēzija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.