Pagājušajā pavasarī bijušais dzīvesbiedrs nogrieza Santai* ausi. Tad devās uz policiju, bet pa ceļam ausi izmeta — tā zuda iespēja ausi piešūt atpakaļ. Taču gada laikā Santa ir zaudējusi vēl daudz vairāk: darbu un bērnus. Kāpēc?
Policija bija pārsteigta. «Mēs viņa pirmo versiju neierakstījām, jo neviens negaidīja, ka atnāks kāds un teiks: es nogriezu sievai ausi,» atceras Valsts policijas Ķengaraga iecirkņa priekšniece Inga Meikšāne. Vīrietis nosaucis vairākas vietas, kur ausi esot izmetis. «Ja jūs redzētu, kā policisti meklēja ar grābekļiem un metāla detektoru (pie auss bija palicis auskars) — pa peļķēm, visur. Neatradām.»
Vardarbības kulminācijai šajā ģimenē ir astoņu gadu priekšvēsture ar dzeršanu, kaušanos, greizsirdību un postošu pieķeršanos, no kuras nav spēka aiziet. Notikušais uzdod neērtu jautājumu — kādi ir valsts pienākumi pret cilvēku, kas sev palīdzēt nevar vai nevēlas?
Var teikt, ka Santu pazudināja pašas raksturs. Bet to veicināja arī valsts iestādes, kuras, darbojoties bez empātijas un dziļāka situācijas novērtējuma, nekā strikti prasa likums, pameta bez atbalsta cilvēku milzīgā stresā.
Pēc auss nogriešanas Andreju apcietināja. Pēc diviem mēnešiem izlaida — pretēji policijas domām, Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesnese Vivita Freimane uzskatīja, ka viņš ir labojies. Andrejs atsāka Santu psiholoģiski terorizēt. Sieviete salūza un sāka dzert, zaudējot gan darbu, gan bērnus. Varmāka apgalvo — visu darījis mīlot. Sitis, lai viņa beidz dzert.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.