Mātes līnija • IR.lv

Mātes līnija

Margita Gūtmane
Margita Gūtmane

V I L K A   S T U N D A

It’s not dark yet,
But it’s getting there.
(Bob Dylan)

«I asked Hank Williams:
How lonely does it get?
Hank Williams hasn’t answered yet.»
(Leonard Cohen)

Sī Vī

I’m a long time a-coming, Ma,
And I’ll be a long time gone.
(Bob Dylan, 1962)

Esmu dzimusi kaut kad starp 1941. gada 22. jūniju un 1945. gada 8. maiju.
Īsto datumu nezinu, jo visi, kas bija klāt manas piedzimšanas brīdī, jau nozuduši.
Izbēgu no Ostlandes ar pēdējo vilcienu, varbūt arī ar pēdējo laivu, īsti neatceros. Katrā ziņā — pēdējo. Manu dzimšanas dienu neviens nevar apliecināt, jo dzimšanas apliecība neeksistē. Varbūt aizmirsa piefiksēt. Pasi man izsniedza 1991. gadā, pamatojoties uz «mātes līniju». Man laimējās, jo arī «mātes līnija» vairs neeksistē. Šodien man būtu jāpierāda, ka ir tāda «mātes līnija» bijusi un ka esmu. Ka es esmu es.
Par tēva līniju neko nezinu. Viņš vienkārši ieradās mūsu zemē. Neviens īsti nezina, kādēļ. Viņu sagaidīja ar ziediem, viņam uzgavilēja. Es lepojos ar viņu. Viņš pārtrauca vienu okupācijas gadu un paziņoja, kas tas bija bijis baigs gads.
Nāca citi gadi, un viņam vairs ziedus nekaisīja. Vispār ziedu kaisīšana vairs nebija modē. Ziedi bija izkaisīti, un dobes bija vajadzīgas kāpostiem un burkāniem. Ziedu kaisīšana atsākās vēlāk, kad visi agrākie kaisītāji bija kur kurais. Tā nevienam nebija jāatbild par kaisīšanu. Mēs bijām karā. Es arī biju karā. Kad karš tuvojās man, es bēgu, lai gan nezināju, kurā virzienā. Visas puses bija jau aizņemtas. Karš man sekoja.
Karš vienmēr sekoja — Korejā, Vjetnamā, Afganistānā, Irākā. Bet tie nav īstie kari. Par šiem kariem nedomājām un nerunājām. Karš ir tikai viens.
Arī tēvs man sekoja vai gāja pa priekšu, neatceros, līdz kādu dienu visi tēvi bija pazuduši, lai atgrieztos pēc daudziem gadiem. Mans tēvs palika pazudis. Ar to man nebija problēmu, jo daudzi tēvi bija nolēmuši pazust un neatgriezties. Es dzīvoju pa «mātes līniju». Lai gan arī mātes līnijas vairs nebija.
Es kļuvu par «dīpīti». Lielvācijas pārpalikums bija sadalīts pa dīpīšu nometnēm. Tā bija vieglāk orientēties, jo pilsētas bija sabumbotas. Mēs braucām no vienas nometnes uz otru un dziedājām. Vai lasījām dzeju.
Toreiz noskaidrojās, ka esmu dzimusi 1943. gada 24. oktobrī, jo Čaks par šo laiku rakstīja:
Četrdesmit trešā gada oktobris.
Ris
No kokiem lapas.
Viss
Bieza, sīva migla
Tā kā piena stikla.
Pēc tam Čaks vairs nerakstīja.
Divpadsmit dienas vēlāk nomira arī Aspazija.
Un tā nu es paliku ar šo dīpīšu pekeli. Pēdējā vilcienā. Vai pēdējā laivā. Katra ziņā — pēdējā.
Ar pasi pa mātes līniju.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu