Stāsts
Jau dienām un nedēļām ilgi manās domās kā mežmalā izmests kucēns smilkst viens vienīgs jautājums, kas jūs, iespējams, ļoti aizvainos vai pavisam nedaudz aizskars, bet varbūt neatstās nekādu iespaidu, taču jebkurā gadījumā man nekas cits neatliek, kā to uzdot. Tad nu, lūk, sakiet man, kā lai es izsvēpēju jūs no sava prāta?
Es vairs nevaru sevi izdāļāt kā konfektes un piparkūkas no Ziemassvētku paciņām. Es vairs nevaru sevi atdot katram skatienam, smaidam, vienaldzībai, tikpat katram vārdam, cik klusēšanai, katram «lūdzu», katram «piedod» un katram «aizeju». Skaidrības labad jāmin, ka, sakot «nevaru», es tieši to arī domāju – visa mana būtība gluži vienkārši ir kļuvusi par treknu mīnusu dzīves grāmatvedības bilancē, un es jau ar bažām slapstos un gaidu parādu piedzinējus, kas noteikti drīz klauvēs pie durvīm, pieprasot pierādījumus manai eksistencei, lai pārliecinātos, ka dievišķie būvmateriāli nav izniekoti veltīgi. Man, protams, nebūtu itin nekā, ko šiem debesu taisnīguma nesējiem piedāvāt, tāpēc, šķiet, ir pienācis laiks rīkoties, kas varbūt nesola neko labu jums, toties man dod niecīgu cerību, ka mana anihilācija kosmosa grafikā tiks pārcelta uz nedaudz tālāku nākotni.
Jāatzīst, ka jūs būtu pārsteigti, ieraugot, cik maz manī ir manis un cik daudz tur ir jūsu. Es esmu kā kaleidoskops, kas salikts kopā no mūža laikā satikto cilvēku uzmanības un esības lauskām. Manī jūs bezgalīgi spoguļojaties cits citā, es jūs visus jūtu tik dziļi un neizbēgami, ka pasaule guļ man virsū kā smaga un raupja betona plāksne. Bez jums manis, visticamāk, nav vispār. Es esmu kā caurspīdīgs biķeris, kurā katrs ielej no sevis to, kam citur nav bijis vietas, un jūs jau sen plūstat pāri malām, bet es slīkstu, plaušās burbuļo smiekli un asaras, dusmas un glāsti, aizvainojumi un piedošanas, viss jūsu neticami pilnīgais skaistums un spītīgais neglītums.
Pieļauju, ka ir patīkami piederēt sev. No rīta pamosties un būt tam cilvēkam, kura acis lūkojas tev pretī no vannasistabas spoguļa, savā ķermenī iet uz darbu vai skolu, vai citās gaitās un pa ceļam neizbirt kā ieplīsušai cukura pakai, vakarā nolikt galvu uz spilvena, skaidri zinot, ka tā esi tu, kas iemieg starp šīm sienām ar noplukušajām, taču tik un tā mīļajām tapetēm — jo kaut īslaicīgs apkārtnes nemainīgums un sevpiederīgums ir vienīgais, kas ļauj neizšķīst pavisam, kā tuklām lietus lāsēm plīstot pret balkona malu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.