Izglītību kari • IR.lv

Izglītību kari

2
Pagājušā gada oktobrī Latvijas Krievu savienības organizētā akcijā pret izglītību valsts valodā. Foto: Zane Bitere, LETA
Valdis Čeičs, latviešu valodas un literatūras skolotājs

Mēs dzīvojam izglītības karu laikmetā. Šie kari ir dažādi. Ir globālais izglītības karš starp izglītību nākotnei šeit un tagad, un izglītību virtuālajai nākotnei. Domāju, ka pasaulē augstajās tehnoloģijās un to apkalpošanas personālā un pašos „dzelžos” ir ieguldīts tāds milzums naudas, ka tāpēc vien virtuālā realitāte ir kļuvusi tikpat draudīga kā klimata krīze. Galējais globālā izglītības kara mērķis varētu būt cilvēka paškomunicēšanās: ar saviem iekšējiem orgāniem, maņām, bioķīmiskajiem procesiem sevī, klejošana pa savām smadzenēm. Taču tad pati no sevis atkritīs arī vajadzība dzīvot pilsoniskā sabiedrībā.

Taču ir arī lokāli izglītību kari starp dažādām valstīm. Parasti tie notiek starp tādu valstu izglītības sistēmām, kuras  kaut kādu iemeslu dēļ atrodas nevienlīdzīgā stāvoklī, piemēram, nav kopīgas starptautiskas organizācijas  dalībvalstis, tātad tām nav kopīgas, vienojošas  idejas par  izglītības nākotni. Tas ir malds, ka iegūtā izglītība nepastarpināti, neizbēgami radīs cilvēku solidaritāti, nereti tās saturs vairāk šķir nekā apvieno.

Latvija ir šāda lokāla izglītību kara teritorija. Tas ir karš starp divu kaimiņvalstu – Latvijas un Krievijas – izglītības sistēmām, un tā ir ļoti nopietna situācija, kuru atklāt, saprast un ietekmēt ir grūti.

Ir redzams, ka galvenais  avangards no katras puses ir – LNNK un Latvijas Krievu savienība. Pārējie politiskie spēki ieņēmuši  piesardzīgas, nogaidošas pozīcijas un vēro notikumu attīstību. Pa laikam „kara laukā” ierodas „ģenerāļi” – izglītības ministre, kultūras ministrs, arī pats premjers, taču ātri vien pamet to.

Šobrīd publiski  un dinamiski notiek cīņa par mācībvalodu, t.s., krievu skolās – tikai latviešu, latviešu vai krievu,  latviešu un krievu, vairāk krievu nekā latviešu. Kāda nu kuram doma galvā un enerģija rīkoties. Es varu atklāti un, uzskatu, objektīvi apgalvot, ka pilnīga pāreja uz izglītību valsts valodā neizdosies un nenotiks. Būs jāpieņem reālā situācija un tieši tāpēc jārīkojas valsts interesēs. Kāpēc tas ir ārkārtīgi svarīgi?

Šādā ļoti dziļā izglītību karā galvenais ir nevis latviešu valoda kā reformētās izglītības iegūšanas līdzeklis, bet pats izglītības saturs.

Klausoties protestus un aicinājumus aizstāvēt krievu valodu skolās, ir dzirdami divējādi izglītības apzīmējumi: «образование на русском языке» (izglītība krievu valodā) un «образование по русски, русское образование» (izglītība krieviski, krieviska (krievu) izglītība). Palaisti brīvā lietojumā, tie rada ļoti saspīlētu situāciju, jo neļauj vecākiem pieņemt patstāvīgus lēmumus par savu bērnu izglītošanu. Cilvēki par izglītību domā dažādi, un ja viņi, tāpat kā aktīvie politiķi un dažādi informācijas avoti apgalvo, ka valsts izglītība Latvijā ir latviešu (!) izglītība, tad, pateicos I. Šuplinskas atgādinājumam par mitoloģiju, Pandoras lāde ir vaļā un visam sliktajam tajā šķēršļu gandrīz nav.

Ja mūsu politiķi, izglītības reformas radītāji un īstenotāji, tai skaitā izglītības ministre, kura pēdējā laikā itin bieži runā par mazākumtautību skolām saistībā ar mācību valodu – gan pārmet, gan mierina, paretam uzslavē, ja šie aktīvie dalībnieki, kas pārstāv valsti, nebūs gatavi pienākumam nodrošināt latviešu valodas kā mācībvalodas izmantošanu visdažādakjās situācijās, tad, manuprāt, var rasties vakuums mācību procesā ļoti daudzās Latvijas skolās ar mazākumtautību izglītības programmām. Būs vajadzīgi skolēniem palīdzoši mācību līdzekļi, daudzi  vieglajā valodā, praktiski visos mācību priekšmetos! Tādi būtu vajadzīgi jau šā gada septembrī, taču to nebūs.

Tas būs vakuums vispirms jau valsts izglītības programmu īstenošanai mazākumtautību skolās ar krievu mācībvalodu – skolēnu skaits tajās, pēc Valsts izglītības informācijas sistēmas (VIIS) datiem uz 2019. gada 1. septembri, bija 54 394 izglītojamie (latviešu skaits – 157 563). Ne mirkli neaizmirstot, ka, lai arī ne nospiedošā vairākumā, taču Latvijā notiek sākumā minētais izglītību karš, ir jāparedz, ka pārraudzīt un virzīt skolēnu izglītošanu sekmīgai valsts izglītības programmu apgūšanai būs ļoti grūti.

Jau tagad ir paredzamas vājās vietas Latvijas izglītības programmas apguvē vienotā valsts valodā. Tie ir   humanitārie mācību priekšmeti: Latvijas un pasaules vēsture, sociālās zinības, ģeogrāfija, ekonomika, informātika, robotika, arī pati latviešu valoda, ja vien nemēģināsim paraudzīties uz to no ES valodu prasmju līmeņiem.

Valodu prasmes līmeņu apzīmēšanai ir tikai trīs burti, pavisam sešas kombinācijas: A1, A2, B1, B2, C1, C2 (saīsināti – A1…C2). Pavisam līdzīgi vitamīnu apzīmējumiem, taču tieši tie var būt galvenie argumenti, gatavojoties izglītības pārejai uz valsts valodu. Tomēr mērķis nodrošināt valsts izglītību latviešu valodā par latviešu valodu pasaka mazāk nekā vajadzētu pateikt – tā ir funkcionāli ierobežota latviešu valoda, tā nevar pretendēt uz cilvēku personiskās dzīves valodas statusu, un to tāpēc nevar mācīt personificēti (I. Šuplinskas jaunākā norāde mums, skolotājiem, pēc vecāku atbildības piesaukšanas), bet tikai lietišķi, standartizēti, saprotami, dzīvei pilsoniskā sabiedrībā piemēroti.

Šie politiskie un sociālie vitamīni A1…C2 šobrīd ir galvenais ierocis mūsu centrālās izpildvaras rokās. Manuprāt,  tikai tos piesaucot, var cerēt, ka uz izšķirošo jautājumu skolēnu vecākiem, vai jums ir vajadzīga bērnu vispārēja  izglītība tikai krievu valodā, vai jūsu bērnu izglītība tomēr būs piesaistīta A1…C2, atbilde būs cerīga. Arī šī mācību gada noslēgumā 9. un 12. klašu absolventi turēs rokās sertifikātu par valsts valodas prasmes pakāpi, taču, bez pārspīlēšanas, vienlaikus viņi turēs rokās savu turpmāko likteni. Piemērs, a/s „Pasažieru vilciens” vagonos izvietotajos plakātos darbā tiek aicināti konduktori kontrolieri, solot algu, sākot no 800 eiro bruto, apdrošināšanu, sociālās garantijas, izaugsmes iespējas. Prasību nav daudz, viena no tām – latviešu valodas prasme B1 līmenī. Tas ir pa spēkam, un tā var būt izvēle visai turpmākajai dzīvei – karjerai, materiālai nodrošinātībai sev un savai ģimenei,  izaudzinātiem un izskolotiem bērniem. Esmu pārliecināts, ka starp desmitiem tūkstošiem Ēnu dienas ēnotājiem šogad bija daudz arī krievu mācībvalodas skolu izglītojamie, un viņi un viņu vecāki saprot, kas viņiem jādara savas nākotnes labā.

A1…C2 nav Latvijas izdomāta valodas prasmes pārbaudes sistēma, tā ir pieņemta visās ES dalībvalstīs, latviešu valodas prasmes sertifikāts būs vajadzīgs un noderīgs visur. Protams, vairākumā ES dalībvalstu interese par  darbinieka latviešu valodas prasmi, visdrīzāk, būs niecīga, dažreiz ekskluzīva. Taču daudzu ES dalībvalstu pilsoņi dzīvo un veic savu biznesu šeit, Latvijā. Un tā jau ir pavisam cita situācija.

Tas ir jāskaidro tiem cilvēkiem, kas, politiķu samulsināti un apvārdoti, šobrīd uzskata Latvijas izglītības programmas par latviešu izglītības programmām un šādi jau sākotnēji nostājas pašiem sev nelabvēlīgā pozīcijā Latvijas un Krievijas izglītību karā. Mūsu labējie politiķi un viņu lēmumu čaklie izpildītāji ir pārāk sasapņojušies un neredz   patiešām nopietnus riskus savai politiskajai un arī Latvijas pilsoniskās sabiedrības nākotnei.

Komentāri (2)

Jānis Lakijs 20.02.2020. 10.20

Izlasīju, un tapa skaidrs, ka autors vienlīdz dedzīgi nosoda gan “LNNK”, gan Latvijas Krievu savienību, bet Saskaņu jau tolerē, turklāt sevi drīzāk pieskaita pie kreisajiem. Paldies par atklātību.
Sakarā ar to ienāca prātā kāda ukraiņu ministra, prezidenta Zeļenska valdības locekļa, teiktais par ukraiņu nacionālistu vadoņa Stepana Banderas vārdā nosauktās ielas pārdēvēšanu Kijevā. Ministra kungs paziņoja, ka neesot svarīgi, kā saucas iela, ja vien tā naktī ir apgaismota un ja asfaltā nav bedru. Tātad varam secināt, ka ministram nebūtu iebildumu, ja šo ielu nosauktu kaut vai Vladimira Putina vārdā. Svarīgs taču saturs, nevis forma, vai ne? Arī izglītībā, vai ne?

0
0
Atbildēt

0

vitalisvita 20.02.2020. 09.07

Traktāts no virtuālā foruma:
“Visi mēs zinām, ka katras tautas kultūra un valoda ir veidojusies etniskas (ne politiskas!) integrācijas procesā, un nekāda „politiskā integrācija”, kas raksturīga lielvalstīm (kā vardarbīgi veidotām impērijām) nespēj radīt tādas garīgās vērtības, kas būtu līdzvērtīgas etniski integrētajām vērtībām: – valodai, kultūrai un savas tēvzemes mīlestībai , kādu izraisa katra indivīda un viņa apkārtējās vides vienotība, kas arī ir katra cilvēka (kā garīgai attīstībai perspektīvas būtnes) ekoloģiskā tīrība.
Nekritisks politiskais racionālisms, kurš ar „iecietības palielināšanu pret ‘svešo un citādo” sajauc tautas, ir šīs garīgās vērtības noārdošs un viņu mērķtiecīgo attīstību iznīcinoš process.
Un tāpēc domāju, ka mums nav jākļūst, ne par kseno-fobiem, ne kseno-fīliem, bet gan jāpakļaujas savai dabiskajai ekoloģijai, kas ietver sevī etnisko integrāciju un nacionālo attīstību.
Bet cittautiešu integrācija iespējama vienīgi šīs dabiskās attīstības kontekstā, bet ne caur šo etniski integrēto vērtību noliegumu vai ignoranci; kā, piemēram, valodas novērtēšanu tikai kā vienkāršu saziņas līdzekli, bet ne svarīgu katras tautas kultūras sastāvdaļu.”

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu