Pēdējos gados Latvijā vidēji katru dienu kāds cilvēks uzzina, ka ir inficējies ar HIV – jo gadā tiek atklāti vairāk nekā 300 jaunu gadījumu. Ar šiem skaitļiem, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, diemžēl ieņemam pirmo vietu Eiropā.
Tā kā HIV ir infekcijas slimība, tās ierobežošanai ir jābūt veselības aprūpes jomas prioritāšu saraksta augšējā daļā. Ilgus gadus Latvijā tā diemžēl nebija, un tikai pēdējos trīs gados ir notikusi aktīvāka darbība. Tādēļ ļoti negribētos, ka labi sāktos darbus mēs atstātu novārtā un neturpinātu, izvēloties jaunas prioritātes un visu uzmanību koncentrējot tikai uz tām.
Pēdējie trīs gadi ar reāliem darbiem
Jāteic, ka pēdējos pāris gados HIV jomā tiešām ir pieņemta virkne nozīmīgu lēmumu. Pamatā tam ir bijusi politiskā griba un Veselības ministrijas izpratne par infekcijas slimību ierobežošanas nepieciešamību. 2018. gadā beidzot tika valdības līmenī pieņemts HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020.gadam.
Taču neviens plāns nav izpildāms, ja tam netiek paredzēts finansējums. HIV gadījumā šāds finansējums, gan ne pilnā apmērā, bet tika atrasts – finansējums HIV zālēm tika palielināts par 4,2 miljoniem eiro. Kā zināms, HIV ārstēšana pacientiem Latvijā ir bez maksas, valsts 100% apmērā sedz zāļu izmaksas, un pacientam ir jāmaksā tikai par receptes apkalpošanu.
Daudzi no plāna pasākumiem tika tiešām ieviesti dzīvē, un tas šķita pat neticami – sākotnēji tika pazemināta slimības “smaguma” robeža, no kuras pacietus sāk ārstēt (agrāk HIV pacientam vajadzēja būt smagākā slimības stadijā, lai sāktu saņemt terapiju). Pēc tam, 2018. gada oktobrī, pēc sabiedrisko organizāciju un ārstu spiediena, šis ierobežojums tika atcelts vispār.
Tagad Latvijā ārstēšana ir pieejama jebkuram pacientam, tiklīdz viņam tiek diagnosticēts HIV.
Ir palielināta reģionālo infektologu iesaiste HIV ārstēšanā, sākotnēji Latvijas Infektoloģijas centram kā ārstēšanas uzsākšanas vietai pievienojot arī Stradiņa slimnīcu, un pēc tam arī reģionālās slimnīcas. Tāpat ir labas idejas, lai ieviestu dzīvē “test&treat” jeb testē un ārstē principu – ka ārstēšana ir pieejama uzreiz pēc diagnozes noskaidrošanas. Protams, te vēl iespējama virkne uzlabojumu, bet esam uz pareizā ceļa.
Nepieciešams jauns plāns ar skaidriem mērķiem un darbiem
Uzņemšos atbildību un apgalvošu, ka liela daļa HIV jomā paveiktā balstās uz to, ka bija nopietns valdības akceptēts politikas plānošanas dokuments – HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns ar zināmu atskaitīšanās kārtību, un tas pieprasa un motivē paveikt plānotos darbus. Varbūt ne vienmēr pilnā apjomā un ideāli, taču aktivitāte ir jūtama.
Plāna darbības laiks beigsies jau šā gada beigās, tas bija laika periodam no 2018. līdz 2020.gadam. Tādēļ ir ļoti svarīga jauna politikas plānošanas dokumenta izstrāde nākamajam periodam un sākto rīcības virzienu un aktivitāšu turpināšana, paredzot tam arī nepieciešamos finanšu resursus.
Lai izstrādātu kvalitatīvu politikas plānošanas dokumentu turpmākajiem gadiem, būtu vēlams Veselības ministrijai sākt darbu savlaicīgi, aicinot pie galda apsēsties un kopā darboties visas ieinteresētās puses – valsts institūcijas, veselības aprūpes iestādes, ārstus, pacientus, atbalsta dienestus un citus ieinteresētos. Ļoti gribam cerēt, ka sāktais darbs turpināsies, lai Latvija nokāptu no kaunpilnās pirmās vietas troņa jauno HIV gadījumu skaita ziņā ES.
Nākotnes rīcības virzieni
Turpmāko darbu plānošanai primāri būtu jānosaka Latvijas kā valsts mērķis – kad mēs gatavojamies apturēt HIV infekcijas izplatību. ANO programmas cīņai ar AIDS jeb UNAIDS mērķis ir apturēt HIV infekcijas izplatību, 2030. gadā pasaulē sasniedzot mērķi 90-90-90.* Latvijā līdz šim nevienā politikas plānošanas dokumentā, tai skaitā HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plānā 2018. – 2020. gadam, nav noteikts Latvijas mērķis ierobežot HIV infekcijas izplatību, sasniedzot UNAIDS 90-90-90 mērķi konkrētā gadā. Ļoti ceram, ka arī Latvijai izdosies to noteikt.
Detalizētus HIV infekcijas ierobežošanas pasākumus būtu jāapspriež ekspertu lokā, taču vēlos iezīmēt četrus galvenos virzienus, kuros, manuprāt, būtu jādarbojas.
Pirmkārt, mums ir jādara viss, lai Latvijā turpmāk vairs nedzimtu bērni ar HIV. Laikā, kad ir pieejamas zāles, kas ļauj piedzimt veselam bērnam, tas ir noziedzīgi. Otrkārt, jāpalielina dažādu jomu mediķu zināšanas par HIV, prasme to atpazīt un spēja bez aizspriedumiem strādāt ar šiem pacientiem. Treškārt, jāiesaista plašāks atbalsta personu loks HIV pacientu aprūpē, kā sociālie darbinieki, psihologi, līdzestības speciālisti. Un, ceturtkārt, tā ir informācija – tā nepieciešama ikkatram, lai mazinātu HIV stigmu, veicinātu testēšanos un ārstēšanos un tādējādi mazinātu infekcijas izplatību.
Pašlaik publiski nav pieejami dati par HIV izplatību 2019. gadā
Runājot par informāciju, jāpiemin kāds negatīvs aspekts. Jaunais HIV pacientu reģistrs savu darbu sāka 2019. gada vidū, taču pagaidām nestrādā pilnā apjomā. Tā, piemēram, vēl šodien publiski nav pieejami dati par jauno HIV gadījumu skaitu 2019. gada laikā, kā arī par jauno pacientu infekcijas pārneses veidiem, ārstēto pacientu skaitu un nāves gadījumu skaitu no AIDS. Taču šādi dati ir ļoti būtiski situācijas izpratnei un nākotnes darbības plāna izstrādāšanai.
*90-90-90 mērķis ir, ka 90% no HIV inficētajām personām zina savu HIV statusu, 90% no tiem saņem ārstēšanu un 90% ārstēšana ir efektīva. Tiek uzskatīts, ka pie 90-90-90 HIV izplatība ir apturēta.
Pagaidām nav neviena komentāra