Fabrika kā muzejs un… strādā! • IR.lv

Fabrika kā muzejs un… strādā!

1
Dins Derkevics, SIA Pāces vilnas fabrika īpašnieks. Foto — Gints Ivuškāns
Gunita Nagle

Mantojot no tēva simtgadīgo Pāces vilnas fabriku, Dins Derkevics nolēma tajā nemodernizēt pilnīgi neko. Tieši senatnīgais ražošanas process ļauj iegūt tādu lauku vilnu, ko augstu novērtē rokdarbnieki daudzās pasaules valstīs

Dundagas pagastā tūristiem domātie brūnie ceļrāži aizved uz Pāces vilnas fabriku, kur pie sarkanu ķieģeļu mūra piestiprināta plāksne vēsta — šis ir industriālais mantojums. Pāces vilnas fabrika Latvijas uzņēmējdarbības vēsturē tiešām ir kas unikāls. Par spīti diviem pasaules kariem, padomju kolektivizācijai un plānveida ekonomikai, kas daudzus uzņēmumus noveda līdz iznīcībai, Pāces vilnas fabrika bez pārtraukuma darbojas kopš 1896. gada. Vai jūs Latvijā zināt daudz tādu uzņēmumu, kas strādā jau 124 gadus? Šis fakts pats par sevi izraisīja sajūsmu.

Bet pašā ražotnē atklājas vēl lielāki brīnumi — tā ir vienīgā Baltijas valstīs, kur vilna piedzīvo pilnu pārstrādes ciklu, tas ir, no cirptas, vēl dadžiem pilnas vilnas līdz pat glītiem kamoliem, segām un spilveniem. Dins Derkevics, mantojis fabriku no tēva, vilnas pārstrādē izmanto visas senlaiku iekārtas, vecākajai no tām ir 92 gadi. Tas var šķist ne tikai vecmodīgi, bet arī neefektīvi. Bet tieši vecās iekārtas ļauj Pāces dzijā saglabāt 70% lanolīna, kura dēļ vilna ziemā silda, bet vasarās spēj arī atvēsināt. 

Trīs mācekļa gadi

Kopā ar Dinu izstaigājot fabriku, kļūst pilnīgi skaidrs, ka viņš personīgi pazīst visus 16 darbiniekus un prot strādāt ar visām iekārtām. Lūk, meistars, kurš pie vilnas mazgāšanas mašīnas strādājot jau 47 gadus. Dins kopā ar viņu ik pa laikam mazgājot dziju. Strādnieku vidū ir arī sievietes, kurām fabrikā ir vairāk nekā 30 gadu darba pieredze. «Kad biju mazs un nācu pie tēva uz fabriku, daudzas no viņām mani cienāja ar končām,» saka Dins. Uz darbu viņš nekad nenākot uzvalkā, vienmēr darba drēbēs — ja nu fabrikā vajadzēs palīdzēt.

Dina tēvs Dainis Derkevics fabriku savā īpašumā pārņēma pēc PSRS sabrukuma un strādāja tajā līdz pat mūža beigām. Kad 2010. gadā tēvs nomira, Dinam bija 34 gadi, darbs, ģimene un mājoklis Ogrē, bet viņš atgriezās Dundagā un sāka strādāt mantotajā fabrikā. Bijis «diezgan traki» atgriezties laukos un sākt visu no jauna, bet Dins apzinājies, ka zaudēt tēva ražotni būtu sāpīgi. Trīs gadus viņš kopā ar citiem strādniekiem diendienā darbojies pie dažādām iekārtām, lai saprastu procesus un izdomātu, kā attīstīt ražošanu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu