Māra Bērziņa romānā Aizliegtais pianīns realitāte pazūd jau bērnudārzā
Sižets nav sarežģīts: vecāki vēlas bērnudārzam uzdāvināt pianīnu. Mājās tas apput bez vajadzības, kamēr muzikālās audzināšanas stundās nolietotais instruments izdveš greizas skaņas. Ticama situācija, taču rakstnieks Māris Bērziņš ikdienišķu lietu aprakstā pamanās ietilpināt neticami daudz — sabiedrības kritiku, pārdomas par bērnu audzināšanu, labākas nākotnes modeļu saduri, pat kriminālizmeklēšanas intrigu.
Savulaik intervijā Latvijas Radio 3 Klasika Bērziņš ļāva ielūkoties romāna tapšanas procesā un secināja — lai atklātu šolaiku Latvijas birokrātijas džungļus, avotu izpētes darbs bijis līdzvērtīgs, kā gatavojoties rakstīt vēsturisko romānu Svina garša.
Svina garša ir viena no romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts populārākajām grāmatām, un lasīšanas bums, ko šīs sērijas romāni izraisīja, manuprāt, lielā mērā skaidrojams ar to, ka tie lasītājam atdeva laikabiedra sajūtu, proti, rakstnieki kalpo ne tikai tekstam un savam talantam, bet reizēm arī vienojas, lai runātu par kopējo pieredzi, meklētu sabiedrību saliedējošas, izskaidrojošas tēmas. Manuprāt, arī Māra Bērziņa Aizliegtais pianīns lasāms ne tikai kā romāns, kura sižeta intrigai interesanti sekot, bet arī kā publicistika, turklāt tā balstās uz faktiem un avotiem.
Romānam pievienots izmantotās literatūras saraksts, kurā var atrast tādas pērles kā «akti par degvielas patēriņa normas noteikšanu transporta līdzekļiem, sporta motocikliem (bērnudārzā!!!), zāles pļāvējiem, mauriņa traktoriem un citai tehnikai, kurai rūpnieciski nav paredzēts odometrs», vai «pamatlīdzekļu, nemateriālo ieguldījumu, inventāra un krājuma lietošanas un glabāšanas iekšējās kontroles noteikumi», pat romāna lappusēs norādītais Rīgas domes institūcijas telefona numurs esot īsts. Aktu, kodeksu un noteikumu nosaukumi atgādina 19. gadsimta romānu izvērstos nodaļu virsrakstus, taču jau pašos pamatos absurda ir iedoma — jo pamatīgāk izstrādāti noteikumi, jo lielāka iespēja, ka tie spēs iekļaut visas dzīvē iespējamās situācijas. Tā ir labas pārvaldības un caurspīdīguma kā demokrātijas ķīlas utopija, un tās celšanā esam piedalījušies mēs visi, gan veidojot savu valsti, gan iesaistoties ES projektos. Reālajā dzīvē šī ideāla īstenošana izskatās kā prasība bērnudārza vadībai izvērtēt korupcijas risku visam personālam, ieskaitot apkopēju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.