Režisors Vladislavs Nastavševs gadu sācis ar divām provokatīvām pirmizrādēm Rīgā, bet tuvākajos mēnešos strādās pie mūžā pirmās operas Maskavā
Pagājušajā sezonā Nastavševs strādāja Krievijas teātros un drīz atkal dodas turp — viņam piedāvāti divi nozīmīgi iestudējumi. Pa vidu — 2020. gada sākumā — režisors paspējis uztaisīt divas izrādes Latvijā. Janvārī Ģertrūdes ielas teātrī bija seksuālo un varas dziņu piesātinātās Te sākas nakts pirmizrāde, kas ir viena no līdz šim provokatīvākajām meistara izrādēm, bet februāra sākumā Rīgas Krievu teātrī notika Piecas dziesmas pēc atmiņas — izrāde balstīta Latvijas intelektuāļu vidū iecienītās krievu dzejnieku apvienības Orbīta atmiņās par 30 gadus seniem notikumiem Latvijā, kā katrs tos atceras vai neatceras. Orbīta divdesmitgadu pastāvēšanas laikā izdevusi daudz brīnišķīgu grāmatu, radījusi starpdisciplinārus mākslas projektus (viens no tiem nominēts pat Purvīša balvai).
Pašcieņa un enerģija — tā varētu raksturot Nastavševa pašreizējo stāvokli. Iespējams, tieši tas bija priekšnoteikums nesaudzīgi atklātajai sarunai par Latvijas teātru «veselības stāvokli» un latviešu nepārkāpjamajiem svētumiem.
Kas, raugoties Latvijas teātru ainā, kurā notiek pārmaiņas, tev šķiet vērtīgi, un kas rada bažas?
Pēdējā laikā esmu maz redzējis, jo gadu nostrādāju Krievijā. No jaunākajām pirmizrādēm — biju uz Zalkša līgavu Jaunajā Rīgas teātrī. Patika. Likās, ka Inga Tropa kā režisore godam tikusi galā ar uzstādījumu. Patika dzīves un aizsaules pretnostatījums.
Dailes teātrī ir pārmaiņas. Ko es domāju? Mēģinu turēties pa gabalu no lielajiem teātriem. Bija laiks, kad tur strādāju, bija savas uzvaras. Tagad skatos kā uz pagātni. Man ne visai rūp, kas notiek lielajos teātros.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.