Uzņēmējs Jānis Bergs raksta par savu pieredzi, turpinot iekarot ASV lielo tirgu
Gada nogalē mani Denverā apciemoja kolēģi no Mobilly ar mērķi veikt nelielu izlūkbraucienu uz ASV lielo un pievilcīgo tirgu, kuru pēdējā laikā vēlas iekarot gandrīz katrs sevi cienošs Latvijas uzņēmums.
Man paliekoša garīga vērtība no brauciena bija kolēģa Ģirta ieteiktā grāmata The Culture Map ar apakšvirsrakstu Decoding How People Think, Lead and Get Things Done Across Cultures*. Dažādās kompānijās stāstot par latviešu un amerikāņu atšķirībām, ļoti «lido» no šīs grāmatas aizņemtais salīdzinājums, ka amerikāņi ir «aprikožu» cilvēki, savukārt latvieši ir ļoti izteikti «kokosriekstu» cilvēki. Tas nozīmē, ka pirmajās tikšanās reizēs amerikāņu kultūras cilvēki būs draudzīgi, smaidīgi, atvērti un runīgi. Neviena saruna nesāksies bez tā sauktā small talk — ja vien būs izdevība, viņi stāstīs par ģimeni, darbu, hobijiem, neseniem ceļojumiem un citiem svarīgiem dzīves notikumiem. Mūsu kultūras cilvēkiem viņi liksies tik saldi un sulīgi kā pārgatavojušās aprikozes. Dažs tautietis pēc jauki pavadītas pēcpusdienas domās, ka ieguvis jaunu draugu uz mūžu, un būs vīlies un aizvainots, kad jauniegūtais draugs pēc neilga laika viņu pat neatcerēsies. Tā aiz mīkstās un sulīgās ārējās kārtas slēpjas ciets kauliņš, kurā iekļūt vairs nav tik viegli.
Latvieši un citi Austrumeiropas kultūru pārstāvji savukārt ir daudz atturīgāki un aizdomīgāki pret svešiniekiem. «Bērniņ, ar nepazīstamiem nerunā,» mūsu māmiņas māca atvases. Tikai pavadot kopā ilgāku laiku, varbūt apēdot pudu sāls, var svešiniekam sākt pamazām uzticēties. Ja svešinieks ir salds un runīgs, visticamāk, viņam no tevis kaut ko vajag, tāpēc labāk no tāda tukša pļāpas turēties pa gabalu, domā nopietnie latvieši. Tā arī ir līdzība ar kokosriekstu — čaula ir cieta, bet, kad tai tiek cauri, iekša ir sulīga. Amerikāņi savukārt ir neizpratnē, kādēļ latvieši tik maz smaida un saskarsmē izliekas nepieklājīgi, jo, pēc viņu priekšstatiem, cilvēks, kurš nedaudz pastāsta par sevi, ir vienkārši pieklājīgs, un šāda parunāšana nevienam nekādas tālākas saistības neuzliek.
Dažādās valstīs priekšstati par to, kas ir normāli un pareizi, var būt ārkārtīgi atšķirīgi. Pēdējo gadu uz savu Denveras biroju samērā regulāri braucu ar divriteni. Pēc grāmatas izlasīšanas aizdomājos — diez, ko mani amerikāņu kolēģi par to domā? Stokholmā un tagad jau arī Rīgā ir pilnīgi normāli, ka boss brauc uz darbu ar divriteni un kopā ar padotajiem iet pusdienās. Ķīnā darbinieki kaunētos no tāda priekšnieka un, arī pusdienojot kopā, nejustos komfortabli. Boss tur ir kaut kas augstāks, un tā viņam arī jāizskatās un jāuzvedas, citādi viegli zaudēt autoritāti un līdz ar to spēju sasniegt vajadzīgos rezultātus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.