Katru vakaru pēc deviņiem nozvana modinātājpulkstenis, kas Viļņu ģimeni aicina uz tēju. Viņi pulcējas virtuvē, lai sarunātos
Tas nav angļu tradīcijās ieturēts tējas rituāls ar porcelāna krūzītēm, smalkām sviestmaizēm un krēma kūciņām. Galdā ir tikai zāļu tēja parastās krūzēs un šokolāde. Vakariņas jau sen paēstas, un galvenais ēdiens šajā rituālā ir sarunas. Kad nozvana pulkstenis mammas Kristīnes telefonā, visa ģimene lēnām lien laukā no saviem darbiem vai viedierīcēm, un tiekas virtuvē, kur mamma jau vāra tēju. Viņi vienkārši tērzē. Kāds kaut ko pasaka, citi iesaistās. Vecāki stāsta, kā šodien gājis darbā, kas svarīgs noticis. Bērni stāsta par skolu, draugiem, notikumiem pulciņos. Bet vienmēr tā nav bijis. Agrāk viņi bija pavisam normāla latviešu ģimene, kurā nekāda īpašā izrunāšanās nenotiek.
Kā gāja? Labi!
Kā vairumā ģimeņu, kur abi vecāki noskrējušiers darbā, agrāk viņu sarunas ikdienā aprobežojās ar vispārīgiem jautājumiem un tikpat vispārīgām atbildēm. «Kā gāja skolā?» — «Labi!» — «Kā gāja darbā?» — «Normāli.» Jo nekas nenormāls taču nav noticis!
Swedbank pārdošanas daļas vadītāja Kristīne un Latvenergo datortīklu administrators Normunds ir kopā vairāk nekā 20 gadus. Viņu meitai Luīzei ir 15, dēlam Valteram — 10 gadu. Vecāki bija pirmie, kuri pirms pāris gadiem saprata, ka viņu savstarpējās sarunas jau ilgu laiku ir tikai par bērniem, ēdienu, naudu un sadzīvi. Jutuši, ka tas nav labi. Apzināti sākuši vakaros tikties pie tējas krūzes un sarunāties par nozīmīgām lietām — dienas laikā piedzīvoto, pārdzīvoto, savām sajūtām. Un izlēmuši, ka nenāktu par ļaunu šādi sarunāties arī ar bērniem. Jo ierastie jautājumi — «Kā gāja? Vai jau izmācījies? Vakariņas ēdīsi?» — nav saruna.
Sākumā bērni nav bijuši stāvā sajūsmā par jauno tradīciju. Jo pēc garās skolas dienas, kam seko pulciņi un mājasdarbu pildīšana, viņi labprātāk nolīstu katrs savā kaktiņā ar savu datoru vai telefonu. Pirmā, kas sajuta tējas rituāla sarunu vērtību, bija pusaudze Luīze. Valters gan vēl reizēm mēdz paspuroties, tomēr uz tēju nāk, lai arī burkšķēdams. Visticamāk, viņš šīs tradīcijas jēgu spēs novērtēt pēc pāris gadiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.