Edītes Pauls-Vīgneres darbu retrospekcija Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aizved skatītāju uz tekstilmākslas ziedu laikiem un autores radošās karjeras virsotnēm
Kad ar piecu minūšu nokavēšanos ierodos uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja rīkoto pastaigu ar mākslinieci un viņas personālizstādes Kafijas kantāte kuratori Veltu Raudzepu, abas jau ieskāvis prāvs klausītāju pulciņš. Kundzes, ieradušās ar ziediem un sagatavojušas autogrāfiem jaunizdoto izstādes katalogu, kāri tver katru mākslinieces vārdu. Skats vienlaikus aizkustina un pacilā, un arī nedaudz skumdina, jo izstāde domāta ne tikai mākslinieces laikabiedriem un seniem talanta pielūdzējiem. Tā sniedz iespēju pietuvoties izpratnei par 70.—80. gadu tekstilmākslas fenomenu arī tiem, kurus ar šo laiku nesaista personiskas atmiņas.
Izstādē eksponēti autores spilgtākie lielformāta gobelēni un tā laika novitāte — tekstilansambļi, kas papildināti ar vēlākām dabai un vēsturei veltītām kompozīcijām. Māksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, tērpusies tumšsarkanā samta kleitā ar mežģīņu apkaklīti, aizrautīgi atklāj darbu tapšanas aizkulises. Piemēram, viņas pirmais tekstilansamblis Ceļojuma piezīmes radīts pēc autores pirmā brauciena ārpus PSRS robežām. Atgriežoties no Kubas, mākslinieces čemodānā bija kokosrieksts, tabakas lapas, avokado un gliemežvāks, bet prātā — atmiņas par pieredzēto dabas un kultūras eksotiku.
Vīgneriskās krāsas
Pauls-Vīgneres darbi ir ekspresīvi, atklāj jaunu formu meklējumus un radošās brīvības alkas, taču vienlaikus pārsteidz ar smalkām, rūpīgi nostrādātām detaļām. Tamborētas bārkstis, neparasti savīti pavedieni, dzijas pušķīši un zelta diega vai zaigojošu pērlīšu akcenti papildina gandrīz katru eksponātu. Tomēr mākslinieces lielākais trumpis un atpazīstamības zīme ir niansētā krāsu izjūta, kas gobelēniem piešķir glezniecībai raksturīgas kvalitātes.
Rozīgi sarkanais, spilgti zilganzaļais — kuratore Raudzepa atceras, ka tā laika presē šīs krāsas sāka dēvēt par «vīgneriskām», bet skatītājs pēc tām varēja atpazīt Pauls-Vīgneres darbus izstādēs. «Lietišķās mākslas skolā pedagoģe Erna Rubene gribēja, lai veidojam ansambļus izturētā, brūni zaļā gammā. Bet viņa nepareizi sprieda, jo mēs taču labi zinām, cik mums ir adīti raibi cimdi, cik skaistas segas,» pārdomās dalās māksliniece.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.