JRT iestudējums Zalkša līgava piedāvā pretrunīgu estētiku, rada principiālus iebildumus, bet aizrauj
Rakstīt par režisores Ingas Tropas uzvedumu Jaunajā Rīgas teātrī nav viegli, un tam ir daudzi iemesli. Vienkārt, to nevaru nosaukt par izrādi jeb skatuves mākslas darbu, jo teātra estētika un paņēmieni savienoti ar video, radioteātri, mūziku kā nepārtrauktu, patstāvīgu slāni un citiem izteiksmes veidiem. Tas ir savdabīgs multimediāls projekts, kurā piedalās scenogrāfs Miķelis Fišers, komponiste Anna Ķirse, videooperatore inscenētāja Elīna Matvejeva, kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane, pamatīga videomākslinieku un mūziķu komanda.
Nenoliedzami Zalkša līgava ir ļoti gudri un pārdomāti radīts darbs ar noteiktām iekšējām likumībām un konsekvencēm. Taču, otrkārt, šīs likumības ne vienmēr ir skaidri nolasāmas skatoties un, manuprāt, palaikam nonāk arī pretrunā cita ar citu.
Treškārt, izsekojot režijas idejām un risinājumiem, bija lietas, kas manī radīja asu protestu. Bet — un tas ceturtkārt — sen neatceros mākslas darbu, kas ļautu tā aizmirsties, burtiski izkust līdzpārdzīvojumā varoņiem. Lai tad atkal izrautu šņirkstoši rupjā teātra realitātē.
Aspazija bez čaulas
Aspazijas «teiku drama» Zalša līgava pēc pirmā un vienīgā uzveduma Nacionālajā teātrī 1928. gadā kā apburtā princese dusējusi, teātra neskarta, vairāk nekā 90 gadus. Inga Tropa autores doto norādi «laiks — teiku laikmets» nav ignorējusi, bet pavērsusi citādi, es teiktu — bezlaika vai mūžības virzienā. Proti, no «reiz sensenos laikos» uz «vienmēr». Savukārt pretišķību starp cilvēkam baiso, tomēr pievelkošo htonisko pasauli un zemes realitāti koncentrējusi personības iekšējā konfliktā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.