Valdības politiķi nav atteikušies no līdzšinējās korporatīvās kultūras
Krišjāņa Kariņa valdībai šonedēļ gada jubileja. Dažus tās darbus atcerēsimies ilgāk, citus drīz būsim piemirsuši, taču Latvijas politikas vēsturē šī paliks pirmā pēcoligarhu laikmeta valdība. Un tās ilgtspēja būs atkarīga nevis no kādiem ārējiem spēkiem, bet gan no gatavības atmest iepriekšējo gadu politisko tradīciju bagāžu.
Kad pēc trīsarpus mēnešu mokām pērn janvārī tapa valdība, varēja pieminēt, ka Valda Dombrovska trešā valdība, kurā pēc Zatlera rīkojuma nr. 2 un Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām 2011. gadā vairs nebija ne Šķēles un Šlesera partijas, ne Lemberga dolārzaļo zemnieku, divus gadus gan nostrādāja, tomēr opozīcijas ZZS un Saskaņas varenais tandēms beigās tai pielika punktu. Pašlaik gan ZZS, gan Saskaņa noriet, un neiespējama šķiet drīzāk nu jau valdība ar ZZS, ne vairs bez tās, kā izskatījās uzreiz pēc vēlēšanām 2018. gada rudenī.
Taču oligarhu laikmeta beigas nenozīmē viņu koptās korporatīvās politiskās kultūras mantojuma piepešu izzušanu. «Jaunajiem spēkiem» ir itin liels kārdinājums dalīt ietekmi tāpat, kā bija darīts līdz šim.
Pirmais skaļais pieteikums bija Latvenergo padomes piepešā atlaišana pērn jūnijā. Bet pašlaik notiek mēģinājums aizrotēt no amata Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru, kurš iebilda pret Latvenergo pārņemšanu un ar kuru ministrs laikam tāpēc nevarot «sastrādāties», un Valsts policijas priekšnieka pirmstermiņa mainīšana. Nākamais acīmredzot būs jauna ģenerālprokurora iecelšana, kad vasarā beigsies pašreizējā pilnvaru termiņš. Valdības politiķu centieni mīkstināt prasības šo un citu amatu kandidātiem liecina par vēlmi pārdalīt ietekmi, kamēr paši pie varas, nevis domāt nākotnei.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.