Barikāžu dienas Maskavā • IR.lv

Barikāžu dienas Maskavā

Glezna latviešu autoru ekspozīcijā "Rudens 2015/Barikādēm 25". Foto: Ieva Lūka, LETA
Valdis Čeičs, latviešu valodas skolotājs

Daudzajiem Barikāžu laika dalībnieku stāstiem gribu pievienot arī savu, jo tas, iespējams, papildinās kopainu par šā laika notikumiem. Sameklēt tā laika liecības un uzrakstīt savas atmiņas mani rosināja 1991. gada Barikāžu muzejā līdzi paņemtais muzeja zāļu apraksts, konkrēti – teksta daļa ar apakšvirsrakstu “Atbalss pasaulē”, kurā ir pieminēta Rietumvalstu preses, CNN un SKY NEWS reakcija uz notikumiem Rīgā. Taču kaut kas notika arī “Austrumu  frontē”.

Toreiz biju Tautas izglītības ministrijas (tagadējā IZM) izdotā Latvijas skolu jaunatnes avīzes Aicinājums redaktors,  mēs strādājām TIM kultūras namā Rīgā, Strūgu ielā 4. Šeit darbojās dažādi tautas mākslas pulciņi, deju kolektīvi, koklētāju ansamblis. Kultūras nama vadītājas Dzintra Zelcere un Skaidrīte Čerņecova atbalstīja manu ideju izveidot kultūras namā UNESCO draugu klubu. Tajā laikā tas bija viens no pirmajiem šādiem klubiem Latvijā – noformēju dokumentus un klubs tika oficiāli reģistrēts UNESCO ģenerālmītnē Parīzē. Protams, tad vēl nebija atjaunota Latvijas Republika un visas mūsu aktivitātes notika jau irstošās PSRS sastāvā.

Barikāžu laikā mūsu nelielā redakcija turpināja gatavot kārtējo avīzes numuru, taču vienlaikus bijām katrs savā vietā  kopā arī Rīgai un visai valstij svarīgāko objektu sargāšanā. Mūsu fotogrāfs Igors Baikovs bija apstaigājis dažādas barikāžu vietas un jau pēc barikāžu dienām atnesa uz redakciju liela izmēra fotogrāfiju kaudzīti.

Sakrita tā, ka 2. februārī man bija jābrauc uz Maskavu, lai piedalītos 1. Vissavienības UNESCO draugu klubu konferencē jeb UNESCO nedēļā. No Latvijas mēs braucām divi. Otru klubu pārstāvēja Aldis Baumanis, kurš tolaik bija Juglas vidusskolas direktors un arī bija iesaistījis savu skolu UNESCO klubu kustībā. Tagad viņš ir biznesa augstskolas Turība rektors. Viņš var apliecināt, ka tas, par ko stāstīšu, patiešām notika.

Pasākums bija starptautisks, tajā piedalījās 250 klubu pārstāvji, kuri tolaik darbojās PSRS teritorijā, kā arī 22 delegāti no citām valstīm: Beļģijas, Bulgārijas, Vācijas, Indijas, Itālijas, Spānijas (šī delegācija gan par savu valstisko piederību sauca Kataloniju), Kanādas, ASV, Tunisijas  un Francijas.

Starp UNESCO nedēļas viesiem bija arī  augstas UNESCO amatpersonas: UNESCO ģenerālsekretāra personīgā pārstāve Annija Villinga-Grinda, UNESCO klubu Vispasaules  asociācijas viceprezidents Žans Pjērs Deuks un šīs organizācijas ģenerālsekretārs Patriks Gallo.

Tik reprezentatīva pasākuma norisei tika izraudzīta prestiža vieta – Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta (MGIMO) studentu pilsētiņa un institūta lielā konferenču zāle, kurā notika mūsu plenārsēdes, kā arī nedēļas atklāšanas un noslēguma pasākumi. Kā jau starptautiskā pasākumā klājas, viss runātais tika tulkots vairākās, manuprāt, piecās valodās.

Uz Maskavu biju paņēmis līdzi jau minētās fotogrāfijas. Biju vēl emocionāli satraukts par piedzīvoto Rīgā, un, iespējams, tāpēc izdarīju pat vairāk nekā biju domājis un tam gatavojies.

Vienā no sēžu starplaikiem es paņēmu visas barikāžu fotogrāfijas, piegāju pie lielās pusapaļās skatuves, kas atradās cilvēka krūšu augstumā un izliku tās vienā rindā pa visu skatuves malu. Skatīties nāca visi, biju tā uztraucies, ka tagad vairs pat neatceros uzdotos jautājumus un savas atbildes uz tiem.

Nākamais solis bija vēl pārdrošāks. Iepriekšējā vakarā pirms konferences noslēguma sēdes UNESCO nedēļas dalībniekiem tika izdalīts kopīgās deklarācijas projekts. Te nu noderēja mana žurnālista un redaktora pieredze, kā arī Barikāžu laika dalībnieka piedzīvotais. Es sameklēju institūta kopmītnē rakstāmmašīnu (par datoriem tad vēl pat runas nebija) un uzrakstīju citu deklarācijas variantu. Man nebija to grūti izdarīt, jo  brīvi pārvaldu krievu valodu, kā arī pratu ļoti ātri rakstīt ar rakstāmmašīnu gan latviešu, gan krievu valodā (mūsu laikraksts bija divvalodīgs), turklāt rakstīju vairākos eksemplāros caur kopējamo papīru. Galvenais papildinājums šai deklarācijai bija viena rindkopa par informāciju: “..uzsveram, ka īpaši svarīgi ir nodrošināt katram cilvēkam iespēju nodarboties ar jaunradi,     nodrošināt katram cilvēkam iespēju saņemt pilnu informāciju par cilvēka tiesībām (tajā skaitā arī bērna tiesībām), kā arī saņemt informāciju par apstākļiem, kādos šīs tiesības tiek īstenotas dažādās valstīs.” Citi grozījumi bija galvenokārt redakcionāli.

Nu, lūk, sākās pēdējā sēde. Tika nolasīta oficiāli sagatavotā deklarācija. Un pēkšņi es piecēlos un lūdzu dot man vārdu, nostājos pie mikrofona un sāku lasīt savu Deklarācijas variantu, kurš, protams, tika tulkots vismaz piecās valodās. Šīs deklarācijas teksta kopiju, kā arī oficiālo deklarācijas projektu esmu saglabājis. Protams, tika pieņemts oficiālais variants, taču jau šajā sēdē mani atbalstīja viens no nākamajiem runātājiem, kurš pārstāvēja Kataloniju.  Arī  pēdējā, neformālajā kafijas pauzē pie manis pienāca vairāku ārzemju delegāciju pārstāvji, pateicās par redzētajām fotogrāfijām un izteica savu atbalstu.

Un pēdējā – pavisam neparastā epizode. Nākamajā rītā kopmītnes istabā, kurā tajās dienās dzīvojām es un Aldis Baumanis, ieradās divi vīri, diezgan pajauni. Viens sāka runāt ar mani par kaut kādām man pavisam tālām un nesaprotamām lietām – cilvēku grupu, kurai vajagot palīdzēt nokļūt Padomju Savienībā no Somijas. Šīs sarunas detaļas es neatceros, toties visu atlikušo dzīvi atcerēšos, cik neatlaidīgi sarunas laikā mani pētīja otrs vīrs.

Tad es pirmo reizi sapratu, ka tā bija neformāla pratināšana.

Tagad par to varētu teikt, ka divas nedēļas pēc barikādēm Rīgā tika uzcelta fotogrāfiju barikāde Maskavā, turklāt nevis uz ielas, bet uz Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta (MGIMO), Padomju Savienības ārpolitikas priekšposteņa, lielās konferenču zāles skatuves.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu