Pleciņu pie pleciņa • IR.lv

Pleciņu pie pleciņa

1
Inese un Andris Rozes. Foto — Ieva Salmane
Ieva Puķe

Ģikšu danču naktī ierodas divreiz vairāk viesu, nekā šajā Latvijas ciemā ir iedzīvotāju. Šogad pasākums notiks jau 13. reizi. Maz pazīstamie Ģikši uz vienu vakaru kļūs par Baltijas deju galvaspilsētu. To sāka un joprojām organizē Inese un Andris Rozes

Ass pagrieziens prom no Vidzemes šosejas, neiebraucot Cēsīs. Četri kilometri pa asfaltu Ērgļu virzienā, vēl četri — pa līkumotu zemes ceļu, un klāt ir Ģikši. Ciema vidū — zaļgandzeltena padomju projekta ēka. 70. gados māja celta arodbiedrību kultūras nama vajadzībām, mērogs daudz varenāks, nekā pienāktos vienkāršas lauku kultūras iestādes miteklim. Plaša zāle, parketa grīda. 

Vēl 90. gados Ģikšu balles bija slavenākās visā apkārtnē, atceras Andris Roze. Diplomēts mežinieks, strādāja Gaujas Nacionālajā parkā un Dabas aizsardzības pārvaldē, bet tagad meistaro etnogrāfiskās kokles. Pat aiz Latvijas robežām izskanējis viņa un sievas Ineses rīkotās ikgadējās Ģikšu danču nakts vārds.

Vai tu mani gaidi?

Renovētajā zālē vēl plīvo Ziemassvētku rotājumi, apkaimes seniori svinējuši Zvaigznes dienu. Bet 18. janvārī te risināsies danču nakts. No astoņiem vakarā līdz sešiem nākamās dienas rītā. Starptautisks pasākums: viesi ierodas ne tikai no kaimiņvalstīm, bet arī no tālākām ārzemēm. Divus iepriekšējos gadus publikas mīlule, piemēram, bijusi franču grupa Solune Duo.

Ģikšos esot ap 300 iedzīvotāju. Vairs tikai trīs nopietnas zemnieku saimniecības, viena galdniecība. «Gandrīz visi jaunieši — pa lielpilsētām, pa ārzemēm,» situāciju iezīmē kultūras centra vadītāja Taiga Krūmiņa. Enerģiskā dāma atnākusi parādīt danču nakts «arēnu». Viņa atzīmē, ka Ģikši ģeogrāfiski sanāk Amatas novada viducī. Netālajā Amatā, Drabešos, Skujenē, Zaubē, Nītaurē bērni vēl dzimst, Taiga tepat kultūras centrā vada divus skolēnu deju kolektīvus. «Bet Danču nakts ir vienīgais pasākums ar tik lielu apmeklētību. 700, pat 800 viesu,» viņas balsī ieskanas prieks. «Dejo visur: lielajā zālē, foajē, gaiteņos, augšā pie mana kabineta, arī otrā galā — pašvaldības pusē. Logi vaļā, jo ir nenormāls karstums. Visās malās arī spēlē — vienā stūrī kokles, otrā — vijoles. Mājas galā ir maza telpiņa, pat tur pamanās dejot un spēlēt.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu