Italo Kalvīno romāna Ja reiz ziemas naktī ceļinieks postmodernie joki sola atjaunot lasīšanas brīnumu
Grāmata sākas ar uzrunu lasītājam, aicinot viņu sagatavoties Italo Kalvīno jaunā romāna Ja reiz ziemas naktī ceļinieks izbaudīšanai. Šis nav nekāds 19. gadsimta romāns, dārgo lasītāj, starp rindiņām mums saka autors ar postmodernista smaidu uz lūpām, es nepazudīšu neredzams aiz stāsta rindiņām, bet gan cieši turēšu tevi aiz rokas, vedot brīnumu pilnā ekskursijā pa literatūras iespēju tālākajiem nostūriem. Un tev atliks tikai paklausīt, uzticēties manai rakstnieka prasmei un godprātībai.
Pēc šīs sasveicināšanās šķietami sākas arī pats Ja reiz ziemas naktī ceļinieks. Bet, protams, autora spēles ar to nebeidzas. Rakstnieka Italo Kalvīno (1923—1985) romāns ir tikai viena no grāmatām, kuru romāna galvenais varonis Lasītājs iesāk, bet tādu vai citu iemeslu dēļ drīz vien nevar turpināt un pēc tam vairs nevar uziet, jo tā ir pārvērtusies citā grāmatā. Šie meklējumi liek viņam pazaudēt, atkal atrast (un tā vairākkārt) lasīšanas un tad arī visas literatūras jēgu. Jo — kas tad ir jebkurš stāsts, jautā Kalvīno, nu jau smaidīdams vēl divreiz platāk, ja ne falsifikācija, meli, kas sākas jau ar pirmo lapai veltīto vārdu. Taču tad viņš turpina — bet tieši šie meli arī ir vienīgā iespējamā patiesība, jo sevišķi apstākļos, kad tā nav citādi notverama vai pasakāma.
Nodevīgie tulkotāji
Romāna pamatstāsts pamazām rokas arvien dziļāk, ar katru nodaļu jo skaidrāk pievēršoties literatūras kā melu un patiesības nesējas divējai iedabai. «Aiz rakstītās lappuses nav itin nekā, pasaule pastāv tikai kā sadomājums, izlikšanās, pārpratums, meli,» dubultā atstāstījumā saka laikam jau galvenais šī detektīvromāna ļaundaris — grāmatu tulkotājs un tātad divkāršais falsifikators, kurš, kā brīžiem šķiet, stāv vai aiz visu pasaules grāmatu stāstiem. Tieši tāpēc, ka mēs nespējam izlasīt sākotnējo stāstu — ja tāds vispār eksistē, ja tāds ir bijis arī autoram —, mums nākas uzticēties pārrakstītājiem, atbrīvojot viņu rokas visdažādākajām nodevībām. (Par laimi, tulkotāja Dace Meiere arī šajā grāmatā pierāda, ka viņa ir daudz uzticamāka par Lasītāja grāmatu tulkotāju.)
Ja reiz ziemas naktī ceļinieks var lasīt kā postmodernisma drānās ietērptu detektīvromānu par Lasītāju, kurš it kā mēģina sadzīt pēdas pazudušai grāmatai, bet patiesībā meklē to, kas slēpjas — vai kam būtu jāslēpjas — aiz visiem pasaules stāstiem. To pašu dažnedažādos veidos apraksta arī daudzie Lasītāja atrastie romānu sākumi. Tie lielākoties parodē dažādu žanru lubenes, vienlaikus izvedot mūs cauri literatūras vēsturei un parādot, kā samudžinās ne tikai paši darbi, bet arī lasīšana kā tāda. Lasītājs (un vēl jo vairāk viņa iemīļotā Ludmilla) no stāstiem prasa aizvien ko citu, un arī viņu atrastie sākumi arvien vairāk paver priekškaru uz rakstīšanas virtuvi — tēli uzrunā lasītāju, pārdomā stāstījumu un pārrunā grāmatas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.