Aizvadītā gada nogalē klajā nāca grāmata karaliski pelēkos vākos — filoloģijas doktores un folkloras zinātnieces Beatrises Reidzānes gandrīz 800 lappušu biezs pētījums Vilka tēls latvju dainās. Grāmata iznākusi laikā, kad mednieki un vilku pētnieki apliecina: pelēču Latvijā ir daudz. Gaudo visās malās!
Dažs mednieks apgalvo, ka šobrīd Latvijā mīt lielākais vilku skaits kopš 17. gadsimta un pelēči, mūsu nemanīti, glūn vai no katras egles apakšas. Izklausās vareni un pat biedējoši.
Dabas pētnieku un mednieku sniegtie dati ir dažādi — vieni teic, ka Latvijā mīt apmēram 600 vilku, citi min vairākus tūkstošus. Pērnvasar jūlijā kādā saimniecībā Madonas novadā vilki noplēsa 70 aitas, un to noteikti paveica vilku bariņš. Par uzbrukumiem mājlopiem ziņoja arī Vidzemes saimniecības.
Bet gada nogalē vilki sāka apciemot Dienvidkurzemes lauku sētas. Viens pievakarē ieradās spilgti apgaismotā pagalmā ar nepārprotami gastronomisku interesi par ķēdes suni un pat nebēga no cilvēka. Otrs vilks bezbailīgi vazājās gar kaimiņu mājām. Kāds cits agrā rīta stundā, ievērojot nelielu distanci, cītīgi tipināja līdzi mammai un viņas meitiņai, kas pa lauku ceļu devās uz skolas autobusu. Viņām, protams, bija stīvas kājas. Ļaudis pārņēma panika, pēc krēslas iestāšanās viņi bērnus vairs nelaida ārā.
Cik tad īsti šobrīd Latvijā ir vilku? To mēģinu noskaidrot pie diviem cienījamiem vīriem. Jānis Ozoliņš ir Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks un arī Latvijas vilku gēnu pētnieks. Haralds Barviks ir Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs, mednieks ar daudzu gadu pieredzi. Viņu stāsti ir gaužām intriģējoši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.