Nacionālā teātra Jaunās zāles izrāde Puika, kurš redzēja tumsā ir smalks un juteklisks darbs par neredzību un nevēlēšanos redzēt
Uz režisora Valtera Sīļa izrādēm eju ieintriģēta un arī drusku piesardzīga, lai neteiktu — sabijusies. Jo skaidrs, ka būs aizraujoši, bet neērti. Sīlis ir pietiekami drosmīgs vai vieglprātīgs, lai līstu tur, kur citi nebāž savu degunu, interesētos par to, par ko runāt ir grūti, sāpīgi vai kaut kā apšaubāmi. Vēsture un politika, ekonomika un ekoloģija ir viņa izrāžu tēmas. Viņa varoņi — ģēniji, trakie un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Turklāt — un tā, manuprāt, ir Valtera Sīļa režijas vai pasaules uztveres būtiska īpašība — nevis kā sabiedrības noliegti, aizmirsti vai ignorēti margināļi, bet kā noteikti eksistences modeļi, kuros saasināti izpaužas tas, kas piemīt mums visiem.
Izrādes Puika, kurš redzēja tumsā varoņi ir neredzīgi vecāki, kuriem piedzimis redzīgs bērns, tās darbība — puikas bērnība un pusaudža gadi, pieaugšana. Dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces lugu, tāpat kā grāmatu, kas tapusi vienlaikus ar to, inspirējuši konkrēti cilvēki un patiesi notikumi, taču tā iet pāri dokumentāla stāsta robežām. Jo dokumentāls stāsts ir par citiem. Bet šī luga, un izrāde vēl jo vairāk, izpludina robežu starp tiem «citiem» spēles laukumā un mani (tevi, viņu — der visi vienskaitļa personas vietniekvārdi, jo vēstījums ir individuāli mērķēts un uztverams), kas sēž skatītāja krēslā. Izrāde liek gluži fiziski sajust sevi varoņu vietā. Tā ir Valtera Sīļa režijas vēl viena īpatnība: viņš aicina iekāpt svešās kurpēs un sajust, nevis tikai saprast, kā tās apkļauj pēdu, spiež vai ietekmē gaitu.
Izrādē Puika, kurš redzēja tumsā tas panākts, pieklusinot mūsdienu teātrim raksturīgo vizualitāti, toties jo spēcīgāk gleznojot skaņu ainavu. Scenogrāfe Ieva Kauliņa radījusi telpu, kas ir tīra funkcija — tēraudpelēkas sienas, ko veido skapīši un atvilktnes. Paveras durtiņas, aiz tām izrādās ekrāns, no atvilktnēm tiek izņemti trauki vai citas nepieciešamas mantas. Gluži satriecoša ir atklāsme, ka neredzīgam cilvēkam taču patiešām telpa sastāv no funkcijām dažādos attālumos. Kurpretim skaņas, daudzas no kurām parasti laižam gar ausīm, te iegūst pavisam citu nozīmi: tās informē, brīdina, mierina — padara pasauli saprotamu. Tinkšķ tasīte, šņāc krāns vai tējkanna, bērns melo, un to atklāj viņa balss. Kādā izrādes brīdī, sižetam atbilstoši, nav gaismas, un pēkšņi liekas, ka jutekļu antenas saslējušās kā eža adatas.
Šādā jutekļu saasinājumā spēlē pieci aktieri — Kārlis Reijers Jēkaba un Daiga Gaismiņa mātes Zelmas lomā, un Ainārs Ančevskis, Agnese Cīrule un Romāns Bargais, kuri maina tēlus. Darbība notiek divos laikos — jau pieaugušais Jēkabs, ko Kārlis Reijers spēlē it kā ar pirkstu galiem vien, atskatās uz savu bērnību. Ja vajadzētu vienā vārdā raksturot izrādes aktieru spēli, tas būtu — smalki. Viegli un skaisti viņi maina laikus un lomas, izmanto savus aktieriskos instrumentus — balsi, žestus, sejas izteiksmi, lai ļautu skatītājam, atkārtošos, sajust, kā ir tad, ja cilvēkam nav ne mazākā priekšstata, ka viņa kustības un emocijas citiem ir redzamas. Cik kails un vārīgs ir cilvēks, kurš nezina, ka redzīgo pasaulē katram ir savas bruņas. Tikai ne dzīvniekiem. Kā kaķēnam, ko ar uzticības pārpilnu skatienu vien nospēlē Agnese Cīrule. Un laikam arī drošībā un gaismā augušiem bērniem, kā Romāna Bargā tēlotam klasesbiedram, kurš, ciemos atnācis, tieši un naivi pajautā, kur šajā mājā ir televizors.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.