Tikai nepilni četri kilometri šķir adresi nelielā privātmājā Jelgavā no pilsētas slimnīcas, kur valsts gadā tērē deviņus miljonus eiro modernai veselības aprūpei. Diemžēl 21 gadu vecā Līva Jēgermane un viņas bērns šo palīdzību nesaņēma un smagās dzemdībās bez mediķu atbalsta nomira pērn maijā.
Tas notika nevis tāpēc, ka Latvijā trūktu ārstu vai naudas. Tā bija Dieva griba. Vismaz tā jāsecina no draudzes locekļu pārliecības, ka slimību piemeklētajiem jāturas tālāk no ārstiem, tā vietā paļaujoties uz lūgšanām. «Ko mediķis var palīdzēt, ja Dieva griba ir pāri visam,» saka draudzes locekle, kuras mazbērns dzimstot nosmaka, vedekla mira briesmīgos krampjos, bet dēls tagad sēž uz apsūdzēto sola, jo ļāva tam notikt. Par daudz lūgšanu, kad bija jāsauc ātrā palīdzība.
Šis traģiskais stāsts jau pērn satricināja Latviju, taču vairāki būtiski jautājumi līdz šim nav atbildēti. Ir jautā — kāpēc ģenerālprokurors, kurš vienīgais valstī var tiesā ierosināt reliģiskas draudzes slēgšanu, ja tā apdraud cilvēku veselību, joprojām nerīkojas? Kopš mātes un bērna nāves pagājuši gandrīz astoņi mēneši, krimināllieta ir tiesā, taču prokuratūrā vēl «notiek pārbaude». Droši vien par daudz prioritāšu.
«Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums,» saka Satversme. Kurš likums pērn nedarbojās Ērgļu ielā Jelgavā, kur divi cilvēki bezpalīdzīgi mokās nomira, kamēr viņu tuvākie savas reliģiskās brīvības vārdā nesauca palīgā ārstus?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.